jūnijs
Posted on 2014.06.02 at 13:15
kādu laiku atpakaļ man ienāca prātā doma par paziņu-draugu tikšanos dzīvnieku patversmē. varētu šaut divus zaķus - satikties un pavadīt laiku kopā un izdarīt labu darbu. beigu beigās gan tie paziņas, kas netiek dzīvajā satikti atbira un palika tikai komplekts, ar kuru ir visciešākā komunikācija ikdienā. braucām uz Mežavairogiem - tāda izvēle tamdēļ, ka cik man zināms Vilnītis ir ņemts no turienes. gribējās redzēt, kā tur izskatās.
man patika kā tur izskatījās un kā tikšanās vieta kompānijai tā ir ideāla vieta. kad suņi ir izstaidzināti, var pasēdēt atpūtas vietā un papiknikot. mums piedāvāja pat zupu vārīt uz ugunskura. tur ir arī citi zvēri - tāds kā mini zoo, daļa tur nonākuši ne visai priecīgu iemeslu dēļ + atrakcijas bērniem (šūpoles, batuts utt.), tā ka vieta pateicīga arī sava veida audzinošam apmeklējumam ar bērniem. ļoti rekomendēju - http://www.mezavairogi.lv/
mīnusi - laikam nav pārāk biežs un ērts sabiedriskais transports. un meitenes, kas izsniedza suņus varētu būt zinošākas - tā ar, kuru mums sanāca visvairāk komunicēt, īsti nezināja nedz suņiem vārdus, nedz viņu stāstus, bet varbūt bija nesen tikai sākusi tur strādāt. pati saimniece gan visu ko zināja, vienīgi bija ļoti aizņemta visu laiku - apmācīja brīvprātīgo palīgu pulciņu utt., tāpēc nesanāca uzzināt visu, ko gribējām zināt.
( ilustrācijas )
katrā ziņā es noteikti braukšu vēl un mēģināšu organizēt vēl grupu braucienus. varbūt kāds cibiņu brauciens arī jāuztaisa, m?
vispār manī ir kaut kas mainījies. iepriekšējā (un vienīgā) reize kad biju patversmē, tas bija Ulubelē - mēs aizvedām uz turieni vecas segas utt. no teātra noliktavas. tad man tas likās briesmīgi neizturami. es pēc tam apraudājos un nodomāju, ka tas priekš manis ir emocionāli pārāk smagi. lai gan tas joprojām ir emocionāli smagi (man Mežvairogos raudāt gribējās gandrīz nepārtraukti), tomēr ar to, ka man ir smagi nekas nav līdzēts. ir skaidrs, ka es pati nevienu dzīvnieku netaisos nodot, bet citu nodotajiem ar attālinātu, emocionālu līdzjušanu ir par maz.
tāpat es ilgu laiku izvairījos skatīties arī antigaļēšanas propogandas filmas - nu tās, kur rāda, kā dzīvo un mirst gaļēdāju industrijas dzīvnieki. man likās, ka pietiek ar to, ka es pati to gaļu neēdu un ka man nav nekādu ilūziju par to visu. bet es esmu pasākusi nelielos daudzumos skatīties. tas ir drausmīgi, bet manliekas, ka zināšanās ir spēks un kaut kādā ziņā tas mani iedvesmo un palīdz līst ārā no savas personīgās komforta zonas.
man patika kā tur izskatījās un kā tikšanās vieta kompānijai tā ir ideāla vieta. kad suņi ir izstaidzināti, var pasēdēt atpūtas vietā un papiknikot. mums piedāvāja pat zupu vārīt uz ugunskura. tur ir arī citi zvēri - tāds kā mini zoo, daļa tur nonākuši ne visai priecīgu iemeslu dēļ + atrakcijas bērniem (šūpoles, batuts utt.), tā ka vieta pateicīga arī sava veida audzinošam apmeklējumam ar bērniem. ļoti rekomendēju - http://www.mezavairogi.lv/
mīnusi - laikam nav pārāk biežs un ērts sabiedriskais transports. un meitenes, kas izsniedza suņus varētu būt zinošākas - tā ar, kuru mums sanāca visvairāk komunicēt, īsti nezināja nedz suņiem vārdus, nedz viņu stāstus, bet varbūt bija nesen tikai sākusi tur strādāt. pati saimniece gan visu ko zināja, vienīgi bija ļoti aizņemta visu laiku - apmācīja brīvprātīgo palīgu pulciņu utt., tāpēc nesanāca uzzināt visu, ko gribējām zināt.
( ilustrācijas )
katrā ziņā es noteikti braukšu vēl un mēģināšu organizēt vēl grupu braucienus. varbūt kāds cibiņu brauciens arī jāuztaisa, m?
vispār manī ir kaut kas mainījies. iepriekšējā (un vienīgā) reize kad biju patversmē, tas bija Ulubelē - mēs aizvedām uz turieni vecas segas utt. no teātra noliktavas. tad man tas likās briesmīgi neizturami. es pēc tam apraudājos un nodomāju, ka tas priekš manis ir emocionāli pārāk smagi. lai gan tas joprojām ir emocionāli smagi (man Mežvairogos raudāt gribējās gandrīz nepārtraukti), tomēr ar to, ka man ir smagi nekas nav līdzēts. ir skaidrs, ka es pati nevienu dzīvnieku netaisos nodot, bet citu nodotajiem ar attālinātu, emocionālu līdzjušanu ir par maz.
tāpat es ilgu laiku izvairījos skatīties arī antigaļēšanas propogandas filmas - nu tās, kur rāda, kā dzīvo un mirst gaļēdāju industrijas dzīvnieki. man likās, ka pietiek ar to, ka es pati to gaļu neēdu un ka man nav nekādu ilūziju par to visu. bet es esmu pasākusi nelielos daudzumos skatīties. tas ir drausmīgi, bet manliekas, ka zināšanās ir spēks un kaut kādā ziņā tas mani iedvesmo un palīdz līst ārā no savas personīgās komforta zonas.