*

vakarnakt, ap diviem, bijām uz dambja pieņemt vēja peldes. zvaigznes mirdzēja spožāk un likās tuvākas, nekā ziemas spelgoņa naktīs. kaut kur uz Ulbrokas pusi zibeņoja negaiss, sapluinīti, dzelteni mākoņi auļoja neticamā ātrumā. raustījās elektrība. visur klabēja, čabēja, klaudzēja. Daugavā, pie Salaspils pludmales, viļņi kā jūrā. ielas noklātas ar zariem, bet čaukstošās rudens lapas skraidīja apkārt kā mazu, izbijušos zvērēnu bari. baigā dzīvības sajūta. un sajūta, ka atrodies pūlī - visu laiku raustīja, grūstīja, kratīja, glaudās. bet runājot rāva siekalas no mutes ārā.
toties kaimiņu ābelē āboli turas kā pielīmēti.