*

mans zirgs man šodien pirmo reizi uzzviedza. kad gāju prom no viņa. un es to sākumā pat nepiefiksēju, jo zināju, ka mans introvertais un klusais zirgs tā nedara. domāju, tur kāds cits, kādai citai zviedz. bet par laimi, kāda cita to ievēroja un pateica, ka tiek zviegts pēc manis un es varēju mesties riņķī un iet viņu mīļot. mums rīt tieši divi gadi kopā.
vienīgā bilde no pirmās tikšanās, turklāt tai bildē priekšplānā ir mana zirga labākais draugs.


vēl es šodien uzzināju, ka mana zirga vārds pirms tapšanas par Raritet ir bijis Varis. izklausās gan pēc vezumieka, bet kaukas ir tajā Varis Radis saskaņā.

zirgi met spalvu un izliekas par nevaldāmiem. pavasaris būs. nosvinējām divu gadu kopābūšanas jubileju ar fantastiskiem auļiem pa sniegotu Valsts mežu ceļu. laikapstākļi bija ideāli, mazliet svaiga sniega un neslidens pamats. es dievinu, dievinu, dievinu to sajūtu, kad zirgs pāriet no lēkšiem uz auļiem. gaaaarš un taisns meža ceļš priekšā un, ne ar ko citu nesalīdzināma, brīvības un kopības sajūta. mans Zirgs ir ātrs zirgs. un ir tik silti iekšā, ka var apturēt auļojošu zirgu klusi čukstot tam ausī.
nav vienmēr bijis viegli. ļoti ilgi bija sajūta, ka mēs kopīgi darbojoties esam pilnīgi atsevišķi. ka it kā daram vienu, bet neesam vienoti. es nevēros vaļā viņam, viņš man. un tā mēs tur tādi sveši un vientuļi ņēmāmies. vieglāk palika kad viņš oficiāli kļuva par manu Zirgu. bet tāpat ejot vieniem apvidū un ceļot lēkšos es vienmēr rēķināju vai starp mums un mājām būs kāda vieta, kuru varēs izmantot zirga apturēšanai. piemēram, akmeņains ceļa posms, pa kuru zirgam ir sāpīgi ātri pārvietoties. vai pļava, kurā ieraut un mest riņķus, kamēr zirgs piekūst un nomierinās. bet iepriekšpavasar kaut kas noklikšķēja un atvērās. ledus salūza un mēs sākām arvien dziļāk saaugt kopā. protams, mūsu attiecības vēl nav ne tuvu tik dziļas, kādas tās varētu būt. bet mēs viens par otru kaut ko zinām. es zinu un zinu arī, ka viņš zina un zina, ka zinu es.

Zirgs man dod spēku. māca uzticēšanos, māca uzdrīkstēšanos un māca noticēt sev. un tādu milzīgu, milzīgu sazemējuma sajūtu. manliekas, ka viņš ir tāds kā liels kabelis, kas mani savieno ar Zemi, ar Dabu un tādu esošu apriori pasaules kārtību, kuru ir iespējams tikai sajust, bet kas nekādā veidā nav ietērpjama vārdos.

un vispār - paskatoties bildes, es tomēr sajutos, ka ne tikai man ir paveicies ar Zirgu, bet arī Zirgam ar mani - ( manuprāt ļoti uzskatāms piemērs )