*

šodien kaukādā prāta aptumsumā biju Oblomovam Gundaram uz skatuves uzkrāmējusi Oblomova Ģirta kreklu. tas atklājās brīdī, kad Zahars Vilis to kreklu publikas priekšā stīvēja Gundaram virsū. ņemot vērā Ģirta un Gundara izmēru atšķirības, tas bija diezgan šausmīgi. pirmā cēliena laikā Gundars no skatuves nenonāk, tāpēc pārvilkt iespējas nebija. cēliena beigās ar nokārtu galvu un riktīgo kreklu rokās gaidīju Gundaru nonākam no skatuves un sagraujam debesis pār manu galvu. Gundars, ziniet, teātrī ir pazīstams ar savām ātrajām, trakajām dusmām un iznīcinošu rāšanos, no kuras man līdz šim bija izdevies veiksmīgi izvairīties. bet izdevās arī šoreiz. man par lielu brīnumu viņš nonāca no skatuves smiedamies un priecādamies, ka vismaz bikses es biju uzlikusi pareizās.
pēc izrādes kaukā ļoti jauki pasēdējām šaurā, izrādes krū lokā, par godu Oblomova panākumiem Spēlmaņu naktī. reizēm tomēr ir šausmīgi forši strādāt teātrī.