*

šitas gads priekš manis ir iegrozījies ārprātīgi nozīmīgs. tik daudz lielu, skaistu, īpašu notikumu. mums atdeva mašīnu, man ir tiesības, esam apprecējušies, mani atrada mans īstais Zirgs un nu viņš pat pieder man, utt. turklāt viss pa lielam pats no sevis ritinās, iegrozās, nokārtojas. vispār nekas nav ticis īpaši plānots (pat kāzas, ne) vai bijis sarežģīti jāizcīna.
no manis tiek prasīts tikai nebaidīties un ripināties līdzi. neslinkot un nelaist garām brīnišķīgās iespējas un izdevības. bet tas ir tik nenormāli grūti un smagi. man visu šo gadu gandrīz nepārtraukti ir sajūta, ka mana dzīve notiek tik ātri, ka es knapi paspēju viņai līdzi. knapi velkos viņai astē. man gandrīz nepārtraukti gribas, lai viss apstājas un uz brīdi atstāj mani pilnīgā mierā. lai vispār nekas nav jādara, lai nav jāpieņem nekādi lēmumi, lai nekas nav jāizvēlas un jādomā. nospiest pauzi. bet tā jau nenotiek, tā ne.
man tik ļoti pietrūkst iekšēja viegluma, atvērtības un elastības.