*

man ir tāda jocīga cilvēku kategorija. cilvēki, kuri man ļoti patīk, bet ar kuriem es negribu tieši komunicēt.
viņi iedarbojas uz mani ārkārtīgi nomierinoši, ja atrodas kaut kur blakus, tuvumā, bet komunicē ar kādu citu. man ļoti patīk viņu klātbūtne. viņi rada tādu kā drošības sajūtu, izstaro siltumu un mājīgumu.
bet tiklīdz es palieku ar kādu no viņiem divatā, tā šausmīgi samulstu, jūtos neērti un nedroši. man nav ko teikt un vispār negribas vērt vaļā muti. šķiet, ka mums pat nav par ko runāt. pavisam briesmīgi ir kad kāds no šajā kategorijā ietilpstošajiem piezvana - man jau tā ne visai patīk runāt pa telefonu, bet šādos gadījumos katrs vārds mokoši spiežas rīklē kā milzīgs, karsts kartupelis.
dažos gadījumos liekas ka šitās sajūtas ir abpusējas.
es esmu daudz par viņiem domājusi, bet tā arī neesmu sapratusi, kur tas suns ir aprakts un kāpēc tā ira.