16. Marts 2011


antropoloģija

Posted on 2011.03.16 at 23:13
Tags:
tā pa lielam man nav nekas pret garderobes haltūrām, bet ir pāris lietas, kas mani tajās reizēm spēj pamatīgi nokaitināt. nu, piemēram, ja esmu ieņēmusi programmiņu pārdevējas posteni, mani tracina, ka cilvēki nāk un prasa vai tā ir šīvakara programmiņa (nu, jo vispār jau pieņemts pārdot programmiņas uz vakarvakara vai nākamās sezonas izrādēm), jeb arī jautā, kas tas ir - vai kaukāds buklets? utml. otra lieta (bet ne pēdējā) ir tāda - ja ieņemts mēteļu karināšanas postenis un, ja turklāt tai pašā vakarā notiek izrāde arī mazajā zālē, tad pieņemot drēbes ir jājautā Labvakar, Jūs uz ...(izrādes nosaukums)...?. tas tiek darīts tāpēc, lai maksimāli ātri pieķertu daudzos neuzmanīgos zāļu jaucējus un nosūtītu viņus uz pareizo izrādi. par nelaimi šis jautājums paver plašas iespējas izpausties skatītāju neatkārtojamajai humora izjūtai -
Labvakar, Jūs uz Melno pienu?
Nē, balto.

vai
Labvakar, Jūs uz Pieciem vakariem?
Nē, tikai uz vienu.

utt. utjpr.
kad tev kādu šamlīdzīgu joku pirmatklājēja priekā pusstundas laikā ir pateicis jau kāds padsmitais virsdrēbju nodevējs, tad smiekli vairs nenāk. tie gan nenāk arī pašā sākumā.
BET
galvenais iemesls kāpēc es vispār sāku noņemties ar šī ieraksta rakstīšanu, par spīti tam, ka esmu ļoti nogurusi un man galīgi nerakstās ir šāds:
PIECI atsevišķi skatītāju pāri uz jautājumu Labvakar, Jūs uz Melno pienu? atbildēja nē, uz MIRUŠAJĀM DVĒSELĒM!!! turklāt, šoreiz tas vis nebija nekāds joks - viņi ļoti brīnījās, kad tika sūtīti prom uz savu Naciķi.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena