*

1) kritiena-no-zirga trauma nav tik traka, kā sākumā likās. 6dien no rīta uz darbu ejot, gan gribējās pie katra soļa caur zobiem izšņākt garu, nīgru auuuu. bet aizgāju līdz teātrim, nebija laika auināties un kaukā iekustējos, ielocījos, iestaipījos un pa lielam viss okej. nu ir mugura tāda jūtīgāka, bet tas jau normāli;
2) toties vakardien pusi dienas sāpēja galva. tas ir ļoti, ļoti streindž, jo man galva praktiski nekad nesāp un vispār pirmās īstās galvassāpes savā mūžā, es izjutu tikai pagājšgad. nujā, karoč visa diena bija jātorčī pa teātri, tāpēc aiz garlaicības iegāju pastīties bērnu izrādi "Skolotājs Jāps un viņa klase". izrāde forša, bet kaukur uz beigām man piemetās tās galvassāpes un nepārgāja līdz brīdim, kad apmēram 22os biju mājās un dzīvesbiedrs man kārtīgi izmasēja muguru. šorīt līdz ar pamošanos viņas ir atpakaļ. iegāju dušā, pajōgoju bišķi, pakoncentrējos un pameditēju - sāp joprojām. un tās sāpes tādas lēnas, vieglas, bet kaitinošas. brīžam vairāk ta ka spiež, nevis sāp. un, ja mēģina viņas tā papētīt, ta var sajust kā viņas lēni staigā riņķī apkārt pa galvu - te iegriežas pakausī, te pierē, te augstāk, te zemāk. jā, vot šito es galīgi nesaprotu;
3) jau trešo gadu ir tā, ka rudenī ritīgi nokrītos svarā, pati to ilgu laiku pat nepamanot. aizvakar nebija ko vilkt, iekāpu tievajās džinsās, kuras reti velku, jo viņas parasti man gurnos spiež (labākajā gadījumā. sliktākajā es viņas nemaz nevaru uzvilkt) un izrādījās, ka šoreiz vispār nekas nekur nespiež.