*

1) viņai ir nenormālas lēkšu bremzes. kā viņas galvā nonāk informācija, ka jātnieks vēlas beigt lēkšošanu, viņa met pa mēmiem un apstājas kā zemē iemieta. nav itin nekādu plūstošu pāreju un vienmērīga ātruma samazinājuma. slidenā laikā reizēm pat gadās, ka viņa pašļūc ar visām četrām uz priekšu, kamēr nobremzējas. mani tas uzjautrina, jo es zinu, ka viņa tā darīs. bet, kas neko tādu negaida, ļoti iespējams sekos inercei, turpinās taisnvirziena kustību un vai nu uzkritīs viņai uz kakla vai nokritīs pavisam zemē;
2) tad viņai ir ļoti mīļš pagrieziens laukumā - lēkšojot viņa vienmēr, vienmēr īsi pirms tā bišķi palēnina gaitu, bet ieejot līkumā uzņem ritīgu ātrumu. ta ka tāds sacīkšu braucējs. pāris tempus nodesojusi viņa atgriežas pie iepriekšējā, vienmērīgā lēkšu ātruma un izliekas, ka nekas nav bijis. nevienā citā laukuma vietā viņa neko tamlīdzīgu nedara. tas mani arī ļoti uzjautrina un, kad tuvojamies tam pagriezienam lēkšos, tad man parasti sāk nākt smiekli. tik slidenā laikā man tas ne visai, jo parādās reāla iespēja nolikties kopā ar zirgu uz sāniem;
3) vēl viņai ir ļoti izteikta vēlme būt pirmajai, kas bieži nemaz nav viegli izdarāms, ņemot vērā viņas vecumu, ne visai sportisko ķermeņa uzbūvi un to, cik resna viņa noēdusies. gadījumos, kad viņa saprot, ka tīri uz ātrumu viņai neizdosies uzvarēt, viņa mēģina blakus auļojošos zirgus taranēt (tas, protams, notiek tikai apvidū, uz laukuma viņai vienalga). šis ir mazāk uzjautrinošs paradums un, ja to neaplauž tiklīdz kļūst skaidrs, uz ko viņa tēmē, var kļūt arī visai bīstams un traumatisks.

šodien bija foršs treniņš. tiku paslavēta par labu un pareizu puspiesēdi, kā arī nodarbojos ar sava nelāgā ieraduma nepareizi turēt rokas, labošanu. uz atsoļošanu noņēmu Upenei seglus un lielāko daļa laika pavadīju atmuguriski atlaidusies, nolikusi galvu uz viņas dibengala (viņa ir pilnīg ta ka dīvāns!), šūpojoties viņas lēno soļu ritmā un skatoties satumstošajās debesīs.