*

pēdējās dienas vislaik apakšā fōnē biedējoša doma par burkāniem un pātagām - nu kosmoss Tevi nodrošina ar visu vajadzīgo, kas nepieciešams virzībai uz priekšu - t.i. baro un baro ar burkāniem, sagatavo auglīgu zemi, kurā iesēties un augt, augt, augt, bet ja Tu esi tik slinks, mazmotivēts, ieglumējis savā ērtību un izdevīguma čaulā, ka nekusti ne no vietas, alkatīgi prasot vēl un vēl, tad kosmosam neatliek nekas cits, kā Tevis paša labā izvilkt pātagu un sākt zvetēt. un, ja kosmosa pacietības mērs ir izsmelts līdz pēdējam atomam, tad muļķīgi cerēt, ka tā būs tikai viegla un draudzīga pļauciņa pa balto, trekno, omulīgo dibenvaidziņu.

es vispār izvairos diskutēt par politiku un ekonomiku, jo ļoti labi apzinos, ka no tā neko nesaprotu, bet šodien tēta pusbrālis izmeta labu domu, ka visu to, kas te tagad notiek nevajag saukt par Krīzi vai Dižķibeli, bet par Klizmu vai Dižklizmu. no jo kad organisms ir sarijies tik daudz, ka gremošanas sistēma to vairs nevar apstrādāt, tad ir jātaisa klizma un viss jātīra laukā.
manas domas šajā jautājumā ir tādas, ka cilvēki šobrīd dzīvo kā tāda rauga sēnīte, kas barojas un vairojas, barojas un vairojas, barojas un vairojas - līdz nosmok pati savos sūdos un atkritumos.







un tas viss man nekādā veidā neliedz ticēt gaišai un laimīgai nākotnei tagadnei

ir dzīvē lietas, ar kurām ir jāsamierinās un pret kurām cīnīties ir neiespējami. bet ir arī tādas lietas, ar kurām samierinoties Tu kaut ko mazliet sevī nogalini. tad atkal un vēlreiz un vēl reizīti un beigās Tu jau esi kļuvis par bezgribas zombiju, par ēzeli ar klapēm acīm priekšā un smagu nastu, kurš iet, kur viņu dzen. ja nu vēl atļaujies pažēloties kādam par savu neapmierinātību un tik no tā vien bišķi pabarojies, lai vilktos tāpat tālāk.
nuvo - bet kā, lai nosaka, kuras ir tās lietas, ar kurām samierināties nedrīkst? ir jau dažas tādas, par kurām šaubu nav - nu, piemēram, ja kāds nomirst, bet ikdienā jau ir miljons lietu, kuras jāizvēlas pieņemt vai nepieņemt. m?