*

pēc akadēmiskās mūzikas koncertiem ir tāda rāma, skaidra un iekšējas tīrības pilna sajūta. tā it kā cauri būtu izslīdējis kaut kas ļoti liels un majestātiski labvēlīgs.
šovakar ar Aneti un ilzer bijām uz Virtembergas kamerorķestra un vijoļsolistes Alinas Pogostkinas koncertu Lielajā ģildē.

programmā:
Džona Airlenda A Downland Suite - skaisti, tomēr īpaši neaizķēra.
Mocarta Piektais koncerts vijolei un orķestrim La mažorā KV. 217 - filigrāni gaišs un priecīgs. solistes A. Pogostkinas sniegums apburoši aizraujošs.
Erki Svena Tīra Lighthouse - asi, dziļi, iespaidīgi, satricinoši un caur kauliem skrejoši.
Bēla Bartoka Divertisments - brīžiem likās, ka viss orķestris spēlējot atrausies no zemes. ļoti, ļoti spēcīgi.

un diriģents Rubens Gazarjans izskatījās absolūtās mūzikas maģijas apsēsts, tā ka brīžiem šķita, ka mūzika skanētu arī tad, ja uz skatuves atrastos tikai viņš viens pats, bez neviena orķestranta.

+ mājās nākot dzirdēju augstu virs galvas aizlaižamies caurceļojošu meža zosu baru (caurceļojošu, jo mūsējās jau sen ir prom).
vēl es ļoti gribētu kādreiz dzīvajā dzirdēt Elgara koncertu čellam E minorā. tas manliekas, ka varētu noraut jumtu. vismaz man.