*

gribētos uz brīdi atkal nokļūt laikos, kad parastajiem cilvēkiem nebija ne mobtel., ne interneta. kad atnākot mājās varēja lasīt draugu atstātas zīmītes [kko no šitādas sērijas: "Inese! Kā iet? Paldies par santīmiem! Noderēja! Kā redzu tu skolu apmeklē aktīvi! Nebiji mājās! Piedod, ka parādu atdodu tagad. Agrāk nebija laika! Gan jau drīz tiksimies!" vai "Es te biju. Atnesu tev no Jāņa tavu jaku ādas un apēdu tavas visas konfektes, vot, tā. p.s. tagad es uzpīpāšu un iešu mājās. ja. visu labu. čau."] vai satikt pašus draugus, ko vecāki nosēdinājuši istabā pagaidīt, ja nu es drīz pārrodos. laikos, kad tika rakstītas īstas mīlestības vēstules [uz īsta papīra un nodotas adresātam visādos neticamos veidos], kad varēja sarunāt tikšanos ar cilvēku, kam mājās nav pat parastā telefona un neviens no abiem šo tikšanos neaizmirsa, pat ja norunāts bija divas nedēļas iepriekš, kad tikšanās reizes likās īpašākas un kkādā ziņā svinīgākas. u.c. tamlīdzīgas lietas.