*

Agrā 7dienas rītā, krietni pāri 3iem mēs ar Čipsiku nolēmām doties prom no Brīnišķīgās Bites Ballītes Matīsielā. Ar riteņiem uz Salaspili.
Kad bijām aizminušies līdz Maskavas ielai un pieturā „Krustpils iela”, pīpējām un dzērām alu, sāka pamatīgi līt.
Pulkstenis rādīja apm. 5i. Pirmā vilciena laiks. Pametām alu neizdzertu un nesāmies uz tuvāko staciju – nokļuvām „Gaismā”.
Gaidījām vilcienu. Gaidījām, nogaidījāmies, nosalām. Pēc gandrīz stundas Čipsiks atcerējās, ka bija jāgriež pulkstenis par stundu atpakaļ un līdz vilcienam vēl ir pusstunda.
Pasmējāmies. Aizbraucām atpakaļ uz Maskavas ielu, kur benzīntankā pārdevēja apžēlojās par slapjajiem mums, ielaida iekšā un uztaisīja kafiju.
Braucām atpakaļ uz Gaismu gaidīt vilcienu. Sagaidījām.
Kā izrādās pirmais vilciens Gaismā nepietur.
Pasmējāmies. Turpinājām salt un gaidījām otro vilcienu, kuram vajadzēja būt pēc pusstundas. Sagaidījām.
Arī otrais vilciens Gaismā nepieturēja.
Tas vairs nelikās tik smieklīgi. Līdz trešajam būtu jāgaida vēl vesela stunda. Atmetām visam ar roku un mināmies vien uz Salaspili. Protams, joprojām gāza lietus.
Pa ceļam pieturā „Krustpils iela” izdzērām tur pirms apm. 2h atstāto alu.
Tā, kā manam mīļotajam ritenim nav dubļusargu, bet ir platas riepas ar protektoriem, kuri rauj augšā ūdeni, es drīz vien kļuvu pilnīgi slapja. Bija grūti mīties, jo slapjās džinsiņas traucēja kustēties. No apakšas līdz viduklim man nebija nevienas sausas vietas.
Pirms 8iem no rīta pēc vecā laika, mēs pa pusei smejoties, pa pusei lādoties beidzot bijām nokļuvuši Salaspilī.
Ielīdu karstā dušā, iedzēru balzamu, ietērpos siltākajās drēbēs, kas man ir un palīdu zem divām segām drebināties.
Vakarā aizvelkoties uz darbu un purinoties, sapratu, ka saslimšu, ja kaut ko nedarīšu lietas labā. Gāju uz veikalu pēc balzama un nolīdu garderobes stūrī ārstēties.
Un vēl labi daudz mežonīgi stipras ingvera tējas aizbraucot mājās.
Pagaidām liekas, ka būs ok.

Bij jautri.