*

ļoti interesanti šo lasīt, paldies. es arī nepārtraukti par šīm lietām domāju, pati savas "cīņas" ietvaros, un vēroju arī cilvēkus man apkaŗt, kas šķietami tam ir piemēroti labāk. bet ne visi. es teiktu, ka straglo ļoti daudzi, un par tiem, kas šķietami nestraglo, man ir tāda sajūta, ka viņi ir 1) vai nu ar lielāku long term ambīciju par attiecīgo tēmu un 9-17 darbs ir vnk blakne un pašdisciplīnas palīglīdzeklis 2) vispār ar zemākām integritātes prasībām - nemaz nesagaida, ka darbam vajadzētu būt kaut kādā harmonijā ar ķermeni, vērtībām, sapņiem utt. es ļoti nopietni stragloju ar sistēmas režīmu jau kopš pamatskolas. esmu izgājusi cauri daudzām fāzēm, sākot no kauna par savu neatbilstību, pārdomām par neiro-atšķirību, līdz citu vainošanai par pielāgošanos fundamentāli slimas sabiedrības prasībām, arī visādas ekofeminisma pārdomas - par solipsisko režīmu, pēc kura darbojas vīriešu ķermeņi, un, attiecīgi, patriarhāta diktātu (pēc kundalini sievietes ķermenis mēneša laikā iziet cauri 13! dažādiem cikliem, no kuriem katrs ilgst apm 2,5 dienas.
Nav nekādu kopsavelkošu secinājumu, izņemot, ka ir jāuzņemas atbildība par veidu, kā un ko es strādāju (man). Par tevi, atceroties tavu HD čārtu, varu teikt 2 lietas, ko tu pati jau šeit novēro, es tikai varu apliecināt, ka tas nemainīsies, jo ir daļa no tava dizaina: a) tev ir jādara kaut kas, kas rada prieku, kas šķiet jēdzīgs, vajadzīgs. jebkurā citā darbā ar laiku sāks zust enerģija, līdz tās deficīts radīs mentālas un fiziskas saslimšanas. kaut kādi kompromisi ir iespējami tikai īslaicīgi risinājumi, haltūras formāts, piemēram. b) jādara darbs, kur vari pati dozēt exposure cilvēkiem, jo introvertie brīži ir ļoti būtiski enerģijas atgūšanai. tas nav defekts, tas ir tāds dizains. Lai sociālie brīži būtu vai nu prognozējami un salīdzinoši reti, lai var sagatavoties un saņemties un sagrupēt resursus, vai arī pēc pašas izvēles. Šie ir tiešām veselības jautājumi.