31. janvāris esmu gulējusi maz un sūdīgi. pieceļos pēc desmitiem, eju dušā. mazgājos un domāju par to terapeites situāciju. kaut kā jocīgi un bēdīgi. palūdzu mammai sameklēt kasti ar Otto dokumentiem. viņa uznesusi augšā arī kaķu kaku īrnieces kaķu sadīrāto dokumentu mapi, par kuru bija vienošanās, ka īrniece iespēju robežās mēģinās salīmēt un pārrakstīt datorrakstā. viņa apgalvoja, ka vienreiz jau to esot izdarījusi, tikai viss padarītais darbs pagaisis ar veco datoru. ieskatos mapē un, protams, nekas neliecina, ka jelkas būtu darīts. es to zināju, bet uz to tā paskatīties ir tā papretīgi, jo tas nesa sev līdzi drausmīgi daudz melu un ļoti kontribūtēja tajā, ka vairs neesam draudzenes. atklāju, ka dažus faktus, kurus atklāju nesenajā dzimtas izpētes etapā, es jau esmu zinājusi iepriekš - no mājās esošajiem dokumentiem, bez pišanās ar baznīcu grāmatām - čemodānā ir pat ar manu roku veiktas piezīmes. nekas. arī labi. paēdu ikonisko pupu zupu. braucu uz dziedāšanu. braucot ir kaut kā drausmīgi skumji. atkal ir drausmīgi tumša un pelēka diena. saņemamies un pievēršamies jāņu programmai. esam tikai četratā, bet dziedāt ir jauki un satikt Līgas ir jauki. ap četriem braucu uz centru, ievedu beidzot Irvē Gunas kostīmu, tad uz cirku. no rīta uzdirsu Nikolai un Valteram, ka viņi skatuves tehniķi būdami neiesaistās kartonu izrādes ikdieniškajā uzlikšanā. tad nu tagad viņi iesaistās. es čubinu sniegpārsliņas. man gribas mellenes. šoreiz izrāde notiek bez ķibelēm. novācamies. braucu uz saļiku. ļoti nepatīk šobrīd braukāt pa Rīgu tumsā. drausmīgas bedres. iebraucu lidlā pēc kaut kādiem našķiem. salaspils manī rada kaut kādu zemūdens stresu, esmu pamanījusi, ka man tur esot vienmēr vakaros gribas kko grauzt. un, ja sanāk braukt tad, kad veikali jau ciet, tad tas rada tādu subtle trauksmes sajūtu. papsītis nopircis man mellenes (!!!!). uzēdu pupu zupu un sojas jogurtu ar mellenēm un atlaidinātām avenēm no saldētavas. atkal nevaru normāli aiziet gulēt. vienlaikus ļoti nāk un vispār nenāk miegs.
esmu gulējusi maz un sūdīgi. pieceļos pēc desmitiem, eju dušā. mazgājos un domāju par to terapeites situāciju. kaut kā jocīgi un bēdīgi. palūdzu mammai sameklēt kasti ar Otto dokumentiem. viņa uznesusi augšā arī kaķu kaku īrnieces kaķu sadīrāto dokumentu mapi, par kuru bija vienošanās, ka īrniece iespēju robežās mēģinās salīmēt un pārrakstīt datorrakstā. viņa apgalvoja, ka vienreiz jau to esot izdarījusi, tikai viss padarītais darbs pagaisis ar veco datoru. ieskatos mapē un, protams, nekas neliecina, ka jelkas būtu darīts. es to zināju, bet uz to tā paskatīties ir tā papretīgi, jo tas nesa sev līdzi drausmīgi daudz melu un ļoti kontribūtēja tajā, ka vairs neesam draudzenes. atklāju, ka dažus faktus, kurus atklāju nesenajā dzimtas izpētes etapā, es jau esmu zinājusi iepriekš - no mājās esošajiem dokumentiem, bez pišanās ar baznīcu grāmatām - čemodānā ir pat ar manu roku veiktas piezīmes. nekas. arī labi. paēdu ikonisko pupu zupu. braucu uz dziedāšanu. braucot ir kaut kā drausmīgi skumji. atkal ir drausmīgi tumša un pelēka diena. saņemamies un pievēršamies jāņu programmai. esam tikai četratā, bet dziedāt ir jauki un satikt Līgas ir jauki. ap četriem braucu uz centru, ievedu beidzot Irvē Gunas kostīmu, tad uz cirku. no rīta uzdirsu Nikolai un Valteram, ka viņi skatuves tehniķi būdami neiesaistās kartonu izrādes ikdieniškajā uzlikšanā. tad nu tagad viņi iesaistās. es čubinu sniegpārsliņas. man gribas mellenes. šoreiz izrāde notiek bez ķibelēm. novācamies. braucu uz saļiku. ļoti nepatīk šobrīd braukāt pa Rīgu tumsā. drausmīgas bedres. iebraucu lidlā pēc kaut kādiem našķiem. salaspils manī rada kaut kādu zemūdens stresu, esmu pamanījusi, ka man tur esot vienmēr vakaros gribas kko grauzt. un, ja sanāk braukt tad, kad veikali jau ciet, tad tas rada tādu subtle trauksmes sajūtu. papsītis nopircis man mellenes (!!!!). uzēdu pupu zupu un sojas jogurtu ar mellenēm un atlaidinātām avenēm no saldētavas. atkal nevaru normāli aiziet gulēt. vienlaikus ļoti nāk un vispār nenāk miegs.