*

“Šajā ļodzīgajā graustā bija iejūgts līkkājains, dusulīgs un acīm redzami mēnessērdzīgs radījums, ko viņa īpašnieks sarunas karstumā stādīja priekšā kā zirgu. Es novietoju sierus uz jumta, un mēs devāmies ceļā ar ātrumu, kas darītu godu pasaules visātrākajam tvaika veltnim, un tā tas turpinājās bēru zvanu mundrajā tempā, līdz mēs pagriezāmies ap stūri. Te nu vējš ietrieca mūsu rikšotāja nāsīs siera smaku. Tā viņu pamodināja. Šausmās sprauslādams, kleperis metās aulekšos ar trīs jūdžu ātrumu stundā. Vējš visu laiku pūta viņa virzienā, un, pirms nonācām ielas galā, mēs veicām jau četras jūdzes stundā, bez kādām pūlēm noskrienot visus kropļus un stīvas, vecas dāmas.”