vēl gribu piezīmēt, ka ne tikai priekšnieču foršuma latiņa uzaug, bet vispār darba/ biroja/ kolēģu foršuma latiņa ir baigajos augstumos. vai arī varbūt tu vēl nepaspēji pierast. tad labi.
es laikam gan paspēju pierast. ļoti pārsteidzoši būt kolektīvā, kurā nav vispār neviens cilvēks pret kuru just irracionālu un neizskaidrojamu nepatiku. ļoti patīk tas introvertā draudzīguma mōds, kas tur ir.
Es pamazām pierodu pie jaunās vietas, bet ir grūti. Jo latiņa tiešām ir augsta. Un pietrūkst vecie kolēģi. Un es arī patiesībā nemaz nezinu, ko es tiešām tiešām gribu darīt. :) Bet es cenšos ar to sadzīvot.
Forši, ka tu rīkojies, kad jūti, ka darbs nav tev, nevis kā es - tikai vislaik par to gaužos. :)
Bet tavs darbs/ pienākumi man vispār patika daudz labāk nekā tas, ko daru tagad.
Man visi visu laiku saka - pacieties drusku, tiksi par projvadu, būs forši. Bet es nesaprotu kāpēc visiem liekas, ka to obligāti ir jāgrib un, ka tas der visiem un ir defoltā forši. Ar savu mazo pieredzīti skatoties kā strādā kolēģes, mazliet pacīnoties ar pāris klientiem priekšnieces atvaļinājuma laikā un tagad organizējot visu, kas saistīts ar zsv man vispār necik negribas kļūt par projvadu, vismaz ne šajā nozarē.
Tā es esmu ļoti pateicīga šai vietai gan par to, ka izvēlējās mani, gan par to ka es te paaugos tik tālu, ka sapratu, ka vairs nevēlos tērēt laiku strādājot kaut ko, kas nav mans. Es jau 11 gadus tā teātrī nostrādāju. Es saprotu, ka laiks nav bezgalīgs un pat, ja es nezinu ko es patiešām gribu darīt, nevajag tērēt viņu darot kaut ko tādu, par ko es toč zinu, ka patiešām negribu darīt. Es ticu, ka kaut kur man atradīsies īstā vieta. Ceru, ka ticēšu arī tad, kad beigsies bezdarbnieka pabalsts :D
kā Tev jaunajā vietā?
Forši, ka tu rīkojies, kad jūti, ka darbs nav tev, nevis kā es - tikai vislaik par to gaužos. :)
Bet tavs darbs/ pienākumi man vispār patika daudz labāk nekā tas, ko daru tagad.
Tā es esmu ļoti pateicīga šai vietai gan par to, ka izvēlējās mani, gan par to ka es te paaugos tik tālu, ka sapratu, ka vairs nevēlos tērēt laiku strādājot kaut ko, kas nav mans. Es jau 11 gadus tā teātrī nostrādāju. Es saprotu, ka laiks nav bezgalīgs un pat, ja es nezinu ko es patiešām gribu darīt, nevajag tērēt viņu darot kaut ko tādu, par ko es toč zinu, ka patiešām negribu darīt. Es ticu, ka kaut kur man atradīsies īstā vieta. Ceru, ka ticēšu arī tad, kad beigsies bezdarbnieka pabalsts :D