*

Eu, laikam tās naktis kaut kādas neriktīgas palikušas, jo man arī kaut kāda kasīšanās pa sapņiem notiek un es arī biju slimnīcā pagājšnakt, tiesa gan, nevis psihiatriskajā, bet kaut kādā onkoloģijas stacionārā.. Arī bija bēdīgi.
Tur visi cilvēki bija mirstoši un daļa no tiem bija bērni. Šo bērnu vecāki itkā bija aizsūtīti paši nezin kur, bet es zināju, ka viņi atrodas mājā, kura aiz kalna atrodas (pie tās onkoloģisko saslimšanu mirstamās ēkas bija kalns un pļava) un tad viena mamma man zvanīja un raudāja klausulē par to, ka nezin un nevar pateikt, kur atrodas, un grib pie sava bērniņa, kurš kaut kad tagad jau mirst un tā miršana notiek pavisam netālu no manis. Vobšem, kaut kāda čerņa. Galvenais, ka es jau nedrīkstēju teikt tiem bērniem un tiem vecākiem, ka viņi mierīgi var aiziet viens pie otra, jo lūk, nez kāpēc tā visa miršanas un "aizvadīšanas" lieta bija jāpadara vēl sāpīgāka un nepatīkamāka. Un grūtāk pārdzīvojamāka.