augu un attīstos - kur tas laiks jau, kad esmu iemācījusies bimbāt pie romantiskām filmām...un varbūt tieši tāpēc, ka saprotu, ka ir dažas lietas, ko iemācīties nekādi neizdodas

pēdējā laikā tik bieži gribās nospiest "Pause"..tieši tā un tieši tas ir vēl viens veids, kā tu mani nogalini, kā mani nogalina tas, ka esmu jau, šķiet, brīžiem kaut kur atstājusi vairāk nekā drīkstētu. Kaut kur gultā, kafejnīcā, savā spilvenā un kabatas lakatiņā. Sasodīts izmisums par kaut ko un vēlme ar kādu to sadalīt, bet cilvēki jau to jocīgo sajūtu saprot tikai, kad šāds vājprāts uzbrūk viņiem...un dažiem jau vājprāts vispār neuzbrūk. Jo ilgāk, jo tālāk...un es nevaru uzticēties, ja mani nesaprot..

..klausās mūziku līdz raudāt sāk

Kaķa dārziņš stāv tukšs, koki aizvēruši acis, lapas vairs nedzied, putni – mētājas kur kurais; gluži tā tu atdod sevi kādam līdz saproti, ka pašam par maz palicis un tad nāk ziemas miegs, prāts vairs neklausa nemaz un sirds...

Es, kā kārtīgs mazs bērns šodien esmu sapratusi, ka ir bezgala jauki iegādāties sev kādu jauku lietu, kurai tad nu piedēvēt mazu maģiju, bet tad, kad šo lietu iegādājies kādam, kam arī piemīt zināms burvīgums, tad murrājamais atlikušajai dienai garantēts, ka mana labākā draudzene ir mana mamma un ne jau tikai tādēļ, ka varu izstāstīt kreņķi, bet tādēļ, ka mēs esam vienlīdzīgas; es sapratu, ka saņemt labas atzīmes ir patīkami un aizraujoši, it īpaši pēc kritiena iepriekšējā reizē, lai gan jāatzīst, ka tīri jauki ir arī to labo atzīmi un lielo mācīšanos prāta robežās kādreiz upurēt kādai cilvēciskai vājībai, miegam, piemēram, un visbeidzot, ir skaidrs, ka ir pavisam viegli pēc tādas labas atzīmes saņemšanas izlaist pakāpienu un sastiept potīti, kaut gan tas nemaz nebojā dienu un šodien šķiet pat uzjautrinoši. Un tad to visu izlasot, šķiet, ka man ir ap 13...tātad bērns manī nekur nav pazudis un viss ir kārtībā

Šodien tāds cerīgi aizmiglots, skumji ilgpilns skatiens. Nu...vai kaut kas no šī ik pa brīdim, sevi pieķerot truli blenzošu tālē, ir izsprādzis uz manas sejas. Un trīs pumpas. Esmu nākamā Amerikas topmodele(lai piedod man visas topmodeles) vai kaut kāda pasaku feja, vai varbūt varde uz akmens dīķī. Nu neņemiet taču to galvā, es tikai atslābinos.

šodiena - viena izmisīga miegadiena. Es ļoti atvainojos Latvijas Radiologu Asociācijas prezidentam, kura lekcijā es tik sasodīti klaji migu ciet.

Fucking gribās kaut ko mežonīgu...tas tik tādēļ, ka atkal svešas bildes skatos...un varbūt saņemties, maigumiņ, tas taču ir pēdējais, kas palicis...un vēl kaut ko garšīgu un reibinošu

nu jā, man patīk kādreiz būt muļķa desai, bet man nepatīk, kad kādas manas ķermeņa daļas, kurām es atļaujos uzticēties, mani pieviļ nelāgā kārtā, kad es jau sāku sevi pieņemt par tīri jauku būtni. un vēl jāatzīst, ka šoruden es jūtos pagalam labi un tas jau ir aizdomīgi. Tāda neliela paaugšanās sajūta...šobrīd es esmu laimīga.

palika auksti...prātā skan tā lidmašīnas dūkoņa...ilgi tālumā...viņa krīt...es iedomājos...jā, bet es taču nedrīkstu un es taču nekad arī neatradīšu...un es taču Tevi nedrīkstu pievilt, vai ne..jāiet pēc lāpstas - jāaprok

Es esmu nokavējusi bruņinieku laikmetu. Tā nu tas ir. Pašu pēdējo ballīti arī, jo tur es būtu varbūt vienu saķērusi un noglabātu skapī, sak`, nebaltai dienai. Pie reizes atklātu, cik ilgi tāds bruņinieks glabājas un varbūt viņam patiesībā smird zeķes, vai kas nu viņiem tur ir – kāju auti laikam; un ja nu vēl atklājas, ka šiem ar zobu higienu švaki. Bet vismaz neliela izmēģinājuma versija būtu. A, ja nu es pierodu tā, ka ne vairs nomainīt – bruņiniekatkarība. Tu zini visas tās bruņinieciskās padarīšanas un tā...bet...varbūt trāpās princis. Nē, nu var jau arī bez zirga. Šie jau laikam māk arī staigāt..Viņiem visiem tomēr ir pārāk daudz apģērba – vesela enciklopēdija, kā ekipēt tādu bruņinieku un princim zīda zeķes un vēl citi noslēpumi. Tarzāns! ...bet šis laikam pārāk daudz kliedz. Jā, tas varētu būt līdzīgi, kā turēt vienistabas dzīvoklī histērisku papagaili (lai piedod visi papagaiļu mīļotāji un tā, es jau arī mīlu dzīvnieciņus, bet papagaiļus esmu sastapusi tikai nejauki ķērcošus un tad tīri vai rodas domas par eksotisku fileju). Un kur lai es tam Tarzānam sakaru striķus, parašas jau arī šim varētu būt visai dzīvnieciskas...un, ja tās varētu būt saistošas vienā ziņā, tad visās pārējās nepārāk. Laikam jau tad jāņem un jāķidā savs mūsdienu vīrietis (draņķa dators nelabo gramatikas kļudas, tiko tā starpcitu pamanīju), ja nu pie nelieliem arheoloģiskiem izrakumiem atrodu bruņu cepuri vai zīda zeķes...

...kaut kā tik ļoti šodien gribas būt skaistai...
...laikam drīz būs mēnešreizes...

Mājās brīžam tādi „Aleksandra Augstumi”

Un brīžam arī prātā

Ar lūpu krāsu sirsniņas uz sienas

Velku savā polsterētā istabā

Pavisam jocīgi

Sasvīdušas dienas

P- a- v- i- s- a- m  j- o- c- ī- g- i

Vai es esmu šeit viena

Es esmu viena

Ar prāta izšķērdību

- nelielu sapni par izvirtību

sakrāj man nedaudz mīļuma...nu tā..saujiņā vai kabatā, vai mazā kārbiņā, jo es jau katru dienu gaidu. Es jau tikai gaidu, nesaku vairs neko - taktiku mainu

pazaudējis pūkainumu
kā es šodien to gribēju
nolēmu nemeklēt
tā pat kā vakar
 rīt, parīt, aizparīt
es vairāk uzticos sev
noņemu rūpes citiem
pati sevi sadedzinu

un tā maigi man vajadzētu atkal to visu kaut kā no jauna iegūt...
tad - es zinu, ka varu skaisti laimīga būt
pietikt
vairāk kā sev vienai un vairāk kā vienkārši
atklāt,
iemācīties - ne tik atklāti pret citiem būt, kā pašai pret sevi...

kaut kā niekojos pa draugiem. Klau, bet tās dažas mazās meitenes ( jo man jau tomēr 14gadīgās šķiet mazas ) taču pašas dara pilnīgi visu, lai kāds jauks, maigs un izpalīdzīgs pedofīl onkulis viņas iekārotu. Te vienai Parisas fanītei uzskrēju, meitēns bildējas, gorās un galvenais jau lai tas džemperītis tikai knapi mazo miesiņu piesedz. Un saka, ka kāds šamās pavedina, šīs pašas visu jau pateikušas...nez, nez, laikam strauji novecoju

..kaut kā esmu zaudējusi ķērienu.

    Šodien satiku sevī un sapratu, ka tas vēl tur dzīvo – mazu meiteņu sapnis, ka es varētu kļūt par princesi...nē nu ne jau kādā karaļnamā ieprecēties, bet tāda būt kādam, sev...var jau būt, ka tā tik tāda sievišķīgā īpašaibūt gribēšana, tik citādi nosaukta...jā, jā visdrīzāk.

manas debesis ir persiku zefīrs...kas ir tavas?

nejauka diena, bet norīšu...un beidzot mājās braucot pretī sēdēja māmiņa ar mazu puisīti, abi gaišiem matiem un zilām, lielām acīm, un vēl mazuli puncī...ļoti skaista sieviete - ne tā klasiski vai vispārpieņemti, bet skaista ar savu mieru un labsirdību. Un tas bērns arī bija ļoti jauks - nebija vēl modernajā pasaulē iemaisīts, kā daudzi citi jau viņa vecumā, vakariņās gribēja ābolu. Ak, jā, un es iedomājos, ka arī es gribētu kaut kādā ziņā būt tāda kā tā sieviete - izstarot to mieru, bet es - pavisam cits kalibrs...varu censties, jo varbūt kāds un varbūt arī es pati būtu to pelnījusi.....kaut būtu vairāk tādu cilvēku, lai gan...varbūt tad viņi nešķistu tik īpaši?!

Sajūtās: nogurdināts