nejauka diena, bet norīšu...un beidzot mājās braucot pretī sēdēja māmiņa ar mazu puisīti, abi gaišiem matiem un zilām, lielām acīm, un vēl mazuli puncī...ļoti skaista sieviete - ne tā klasiski vai vispārpieņemti, bet skaista ar savu mieru un labsirdību. Un tas bērns arī bija ļoti jauks - nebija vēl modernajā pasaulē iemaisīts, kā daudzi citi jau viņa vecumā, vakariņās gribēja ābolu. Ak, jā, un es iedomājos, ka arī es gribētu kaut kādā ziņā būt tāda kā tā sieviete - izstarot to mieru, bet es - pavisam cits kalibrs...varu censties, jo varbūt kāds un varbūt arī es pati būtu to pelnījusi.....kaut būtu vairāk tādu cilvēku, lai gan...varbūt tad viņi nešķistu tik īpaši?!