Nē, nemaz nav nepieciešams nosodīt kādu, kas dzīvo sapņu pasaulē...dažreiz arī es...Es iedomājos savu to pasauli gluži tādu kādu to vēlos, es eju to savu ceļu, ko vēlos un varbūt pat esmu kāds, kas vēlos būt un man ir tas, ko es vēlos. Lieliski palīdz, jo tanī savā ideālajā pasaulē es tīri labi tad spēju ievietot kādā spraudziņā arī mācības...un tad pēkšņi, atjēdzoties tanī otrā, ne tik jaukajā, bet visnotaļ.., pasaulē, es konstatēju, ka nav ne vainas, es pat šo to esmu izdarījusi(labi, ka man beidzot iemācīja, ka ”šo to” jāraksta neatdalot ar komatiem). Lieliskākais ir tas, ka tas ir vēl pie tam ekonomiski un nekaitīgi(vismaz pašlaik)..nu kuras halucinācijas un vīzijas var vēl tik nekaitīgas būt..un darbojas kā stimulants...

          Vakar izraisīju sevī brīnu atkal...biju jau ielīdusi gultā un varen ērti iekārtojusies, tad es atcerējos par mapīti ar bildēm un skiču bloku...par to visu gan es atcerējos tikai tāpēc, ka prātā bija kāds cilvēks...tā nu es pusplika metos meklēt tās lietas...un pusplika sēdēju gultā tās pārskatot un smaidot- jaukas atmiņas par labu laiku...ir pagājis jau daudz, bet sajūtas paliek. Man šķita, būs nu šogad beidzot tas laiks, kad iztikšu bez mokošām aizejošā laika pārdomām, bet nevilšus šorīt manā prātā ieskrēja, ka es nekad vairs no rīta negulēšu un nedomāšu, ka manējie tak tagad sēž stundās, bet es nerātne vārtos te pa pēļiem. Bet tas jau arī skaisti- visam un katram ir savs laiks, sava vieta, lai gan dažreiz galīgi negribas to pieņemt nu un tad nolienu savā otrajā pasaulē...