Parasti, kad sēžu te, sanāk skatīties savā atspulgā logā. Parasti pa logu redzu lidmašīnas un uguņus. Spriežot pēc tā, ka šodien paspēlējos ar šķērēm un matiem, atkal ir kaut kāda stadija. Parasti ir tā. Bet varbūt stadiju nozīmē tas, ka es kroplīgi nolakoju nagus. Gaidu laiskos saullēktus un saulrietus. Vairumā šādu gaidīšanas gadījumu pašlaik domāju, ka gribētu gaidīt viena.  Pārāk sarežģīts teikums man pašai.

Vakar izsecināju, ka parasti dzīvē ir līdzīgi kā, piemēram, ar kurpēm – kad esi ļoti izdomājuse, ko gribi, nekā tāda izrādās nemaz nav. Nu ja, loģiski – tas nozīmē, ka pastāvētu kaut kas ideāls, bet „neviens/nekas nav ideāls”, kaut gan ideāls ir viss dabīgais tieši ar savu unikalitāti...protams, ir jau izņēmumi, kad izdodas kaut kādu ideālu īstenot un, patiesību sakot, cilvēka dabā nav atrast ideālu, viņam vienmēr vajadzēs vairāk, kā viņam ir, diemžēl vai par laimi...ko nu tagad uz nakti par to..

Es joprojām gribu būt kaķis...es joprojām gribu viltīgi manipulēt, nenodarot pāri mīļajiem..un vakar es nodefinēju – es varu sapņot cik un par ko es gribu un skatīties kur un uz ko es gribu..galu galā tad man ir tik labi...spriežot pēc visa, es vēl esmu tīrais bērns, neņemot vērā dažādus faktorus un piebilstot, ka tas tā ir parasti.