Drīz būs apritējusi karsta nedēļa, kurā es dzīvoju vēl neprātīgākā ārprātā nekā parasti, nedomājot, nejūtot, domājot un jūtot un pārsvarā caur miegu, smaržām, kustībām un sapņiem.

     Savāda ķīmija, vārgs ķermenis, sevis apziņa un dzīvnieciskas tieksmes – tā to varētu raksturot( un, ja tā padomā, dzīvnieciskas tieksmes jau ir pilnīgi jebkurš vitāls process)

     Visas dienas es atceros tikai mirkļos – mirkļos starp miegu un haotiskiem sapņiem, kas nu pat ir vienīgais glāstu un maiguma avots, bet, kad es neguļu, es apzinos savu atkarību no cilvēkiem un sajūtām, bet varbūt tā ir tikai koncentrēta ilgošanās

     Ja es teiktu, ka man tā nepatīk, es melotu. Ir labi – tāda bohēma. Tikai brīžiem nesaprotams reibums kā uz kraujas malas, kā kaut kādu vielu varā, nedaudz smaidot, iemūžinot mirkļus un kaut ko gaidot ö