* * *
Tik ļoti patīk, kad snieg – tā kā šodien vai lēnām, bet galvenais – lielām, mierīgām pūkām. Tad paliek tā mīļi, sniegaini un miegaini, it kā Zeme apsedzās, lai aizmigtu – liels miegains bērns. Bet tie nejēgas tikai apjūk un nēsājas, un saskrienas, un dauzās. Tagad man ir aizsniguši logi, un es neredzu, kas notiek uz ielas, precīzāk, debesīs. Liekas, ka Zeme mani arī paslēpusi zem segas un tāpēc man ir labi, jo skaidrs, ka kāds par mani parūpējies. Tagad varu vienā mierā staigāt pa istabu un dziedāt, un dejot.
Nez, kā tagad ir pie jūras, pēc kuras gaisa es esmu bezgalīgi noilgojusies...