..kad sniega sajūta pāari, stāvu kaut kur pilsētā un klusi snieg...tas ir tāds savāds klusums dažreiz, it kā vairs nav nekā un liekas, ka domas kliedz, bet varbūt - dzied, klusums san un sniegs krīt, krīt uz deguna, skropstās līdz es skatos uz pasauli caur kristāla prizmu...ilgi varētu tā stāvēt..ja vien man ļautu..

galvā nepārtraukta bilžu un filmu rinda...dzīve gar acīm griežās...stāvu siltā dušā un ūdens tek visur, veidojot dzidrus pavedienus, ja vien es to varētu iemūžināt...un atkal - attēli, attēli...melanholija, nepiedodama, bet salda...un tad, kad sāku domāt par to, ka es domāju visu laiku, man liekas, drīz viss sajuks, jo cik tad daudz to attēlu var būt?! kaut kur jau laikam ir robeža..un šovakar es biju domājusi zīmēt, tad lasīt, bet te nu es sēžu rakstu, briesmīgi alkstot marmelādes...