Atdevu savu saspringumu skrejceliņam un
tagad tāds neliels murr..
Domāju, kādi savādi tie svarus ceļošie vīrieši
– sēž ilgi un lūr spogulī – meditē – un tā vien liekas, ka stāsta sev: ”jā,
vecais, tu esi lielisks, dievs vienkārši. Tu to vari, vecais, kas tev par muskuļiem..”.
Labi vēl, ka ne skaļi, bet man jau pietika ar skatu vien, lai pie sevis ķiķinātu
vislaik. Tik nopietni, tik nopietni.
Un tagad ir banāns un piens, maigs
savienojums...jā, un kaudze makulatūras, kas kārtējo reizi jāiestūķē manā mazajā
galviņā un jāiestāsta sev, ka tas mani nogādās par soli tuvāk ģenialitātei..