Bet šovakar, dzerot pienu pie kafijas sveces, es vairs negribu saukt šo dienu par draņķi, par spīti kamieļveida skriešanai uz autobusu, kas šā vai tā deguna priekšā aizbrauca, ļaujot sajusties nožēlojami...piecēlos uzlikt lūpu spīdumu – skaistas lūpiņas sagribējās – tāpat priekš sevis šovakar un vēl sagaidīt to, kurš varētu man pasniegt apsietu ar rozā lenti to iesaiņoto – „es šodien jūtos skaista”sajūtu, kaut gan...tas pat nav tā, kā es to pateicu, vai, kā tas uzrakstijās..citādāk tas domāts, bet varbūt tomēr..viss ir tieši tā..

Arlabunakti.