Tagad, kad, pavadījusi visu savu dienu papīru kaudzē, es nolemju beidzot uzsist sev uz pleca un doties pelnītā piecstundu atpūtā, man sagribējās sajusties skaistai. Sev, kādam vēl. Varbūt pat ne skaistai tā vienkārši, bet īpašai...nez...es taču varu. Un tad es sapratu, ka, jā, es nudien varētu teikt, ka ir tāda lieta, kas mani dara nelaimīgu, bet kāda velna pēc, ja ir vismaz divas tādas, kas man liek smaidīt un sajusties tik labi?!

Un tātad?! ...es smaidu un ceru, ka mans smaids noderēs arī vēl kādam...