Teici, man sen nav „krīzes” bijušas, bet tagad es sevi pieķeru. Svētdienas vakars.

Dažreiz es paslēpjos savā istabā vai vannas istabā un nobirstu asarām, jo...es esmu laimīga, man ir labi, jo es baidos, ka viss var pazust, tu vari pazust, un mans bezlaiks var tevi man pazudināt, jo – stipras, lielas meitenes neraud un nerāda to citiem, bet citi, tie daži – viņi to nesaprot..

Tagad birst un birst...

..un tie vārdi..un es negribu kļūt par to bezjūtīgo..nē, nē....