ceļā.
Posted on 2012.07.21 at 14:21Current Mood: prieks
.. es esmu sācis pamanīt ar vien vairak sevī slikto un sāku saprast ck daudz tā ir visapkārt.
Un cik daudz tas mūs- cilvēkus vilina un ievelk sevī ,,un cik manī iesējās ļaunuma sēklas un dzīves laikā neravejot un napievēršot tam uzmanību, pašattaisnojot savus netikumus un grēkus un nolaidību pret savu dveseli , sēklas izaug par brikšņiem un krūmiem un mežu ., kurā pats vairs neredzu patiesību un mīlestību un cik esmu taja iestidzis un visu mūžu pierunādams sevi noticejis visiem ļaunumiem , gan domās gan vārdos , gan darbos.
lēnītēm ar Dieva palīdzību (jo bez tās vienkārši neesmu tik spēcīgs) sākusaprast tik viedos un gudros vārdus un pamācības , kurās ir absolūta patiesība un palīdzība , kā dzīvot pareizi. Un patiesība ir pavisam vienkārša, tik vajag sakt lēnām un ar izpratni.
Vakar sāku lasīt sirdskaidra Doroteja pamācības.
Brīžiem pat elpa aizraujas kad sācsaprast kaut tikai mazumiņu no tā visa.
Sāku pamanīt ., ka ieraugot sevī un atmaskojot katru ļaunumu un pretinieku,
man iekšā sākās cīņa, jo sliktajam nepatīk ka es toatmaskoju un gribu uzvarēt.
Jutu pilnīgi kā iekšā izveršas drausmīga kara aina ar dedzināšanu un ļoti spīvu pretestību.
., bet no otras puses es sajutu patiesu prieku ka esmu sācis šo cīņu un ka manapusē ir kads kas palīdz.
pašā vakarā laigan biju diezgan garīgi noguris , bet tomēr manī iestājās līdz šim neredzēts miera stāvoklis , esmu spēris pirmo soli šajā garajā ceļā , un par to esmu ļoti pateicīgs visiem, kas mani ir mācījuši , runajušies un palīdzējuši izprast un tuvoties sapratnei par patiesību un mīlestību . arī esmu pateicīgs par visiem grūtajiem mirkļiem manā dzīvē Dievam ,jo bez tiem es nebūtu sācis šo karu.
Es pat pārlasot saprotu ka nespēju neko vārdiem aprakstīt, aprakstīt šo brīnišķīgosajūtu , redzot cik sapuvis un samaitāts esmu bijis visu savu dzīvi , un vēljoprojām.
Šī brīnišķā sajūta , kad atskārt, ka ir iespējams sajust mīlestības spēku sevī uz saviem tuvakajiem un ka nebūt nav sevi jānoraksta ka pagalam pazudušu.
bet šī sajūta ir tik spēcīga un spilgta , ka ne tikai garīgi es jūtos atspirdzis pa ilgiem gadiem, bet ar fiziski .
Galvenais ir nepadoties pie pirmā mazā solīša un turpinat sevi veidot ka labaku cilveku , un arī apkārt visi un viss paliks labaki.
Un cik daudz tas mūs- cilvēkus vilina un ievelk sevī ,,un cik manī iesējās ļaunuma sēklas un dzīves laikā neravejot un napievēršot tam uzmanību, pašattaisnojot savus netikumus un grēkus un nolaidību pret savu dveseli , sēklas izaug par brikšņiem un krūmiem un mežu ., kurā pats vairs neredzu patiesību un mīlestību un cik esmu taja iestidzis un visu mūžu pierunādams sevi noticejis visiem ļaunumiem , gan domās gan vārdos , gan darbos.
lēnītēm ar Dieva palīdzību (jo bez tās vienkārši neesmu tik spēcīgs) sākusaprast tik viedos un gudros vārdus un pamācības , kurās ir absolūta patiesība un palīdzība , kā dzīvot pareizi. Un patiesība ir pavisam vienkārša, tik vajag sakt lēnām un ar izpratni.
Vakar sāku lasīt sirdskaidra Doroteja pamācības.
Brīžiem pat elpa aizraujas kad sācsaprast kaut tikai mazumiņu no tā visa.
Sāku pamanīt ., ka ieraugot sevī un atmaskojot katru ļaunumu un pretinieku,
man iekšā sākās cīņa, jo sliktajam nepatīk ka es toatmaskoju un gribu uzvarēt.
Jutu pilnīgi kā iekšā izveršas drausmīga kara aina ar dedzināšanu un ļoti spīvu pretestību.
., bet no otras puses es sajutu patiesu prieku ka esmu sācis šo cīņu un ka manapusē ir kads kas palīdz.
pašā vakarā laigan biju diezgan garīgi noguris , bet tomēr manī iestājās līdz šim neredzēts miera stāvoklis , esmu spēris pirmo soli šajā garajā ceļā , un par to esmu ļoti pateicīgs visiem, kas mani ir mācījuši , runajušies un palīdzējuši izprast un tuvoties sapratnei par patiesību un mīlestību . arī esmu pateicīgs par visiem grūtajiem mirkļiem manā dzīvē Dievam ,jo bez tiem es nebūtu sācis šo karu.
Es pat pārlasot saprotu ka nespēju neko vārdiem aprakstīt, aprakstīt šo brīnišķīgosajūtu , redzot cik sapuvis un samaitāts esmu bijis visu savu dzīvi , un vēljoprojām.
Šī brīnišķā sajūta , kad atskārt, ka ir iespējams sajust mīlestības spēku sevī uz saviem tuvakajiem un ka nebūt nav sevi jānoraksta ka pagalam pazudušu.
bet šī sajūta ir tik spēcīga un spilgta , ka ne tikai garīgi es jūtos atspirdzis pa ilgiem gadiem, bet ar fiziski .
Galvenais ir nepadoties pie pirmā mazā solīša un turpinat sevi veidot ka labaku cilveku , un arī apkārt visi un viss paliks labaki.