Joka pēc pamaklēju googlē sava vārda un uzvārda īpašnieci, tikai uzvārdā pimo burtu nomainot uz dubulto v - W! un ir, atradu! Un viņa ir sieviete gados un vēl pie tam bērnu grāmatu rakstniece. Pasmaidīju!:)

Tūmass Šedīns
“Kad kokiem nokrīt lapas, no mūsu virtuves loga var redzēt tālāk”

Šovakar pirms braukšanas uz mājām nedaudz iepirkos Narvesenā stacijā un tur apkalpoja TIK nereāli laipns, runātīgs džeks, ka es pilnīgi apstulbu. Stāvot, gaidot savu kārtu, jau smaidīju pilnu seju, kā viņš runājās ar pārējiem. Pie viena klienta viņš apklusa, jo tas neatbildēja ne vārdu viņa teiktajam, jo ausis bija pilnas ar mūziku. Bet visi klienti aizgāja smaidīdami, es arī. Tik nereāli pozitīvs cilvēks. Es viņam tā arī pateicu, ka prieks, ka tik pozitīvi cilvēki te strādā, jo nekad savu mūžu tādu nebiju redzējusi. Viņš atbildēja, ka pats jau vien šo darbu ir izvēlējies. Feini. Pozitīvām emocijām būs tur biežāk jāiegriežas. Un tikai pie viņa. Lai saņemtu apjautāšanos kā klājas un labas apetītes un jauka vakara novēlēšanu:)

So, pārmaiņas dzīvē vajadzīgas. Gada laikā šogad nu jau ceturtā darba vieta. Šodien atvadījos no vecās un sasveicinājos ar jauno. Jā, riskanta padarīšana. Un vēl tagad pirms Ziemassvētkiem, kad zinu, ka man vēlēšanās būs būt kopā ar saviem tuvajiem, nevis strādāt. Kur nu vēl nerunājot par Jaunā gada sagaidīšanu. Eh, bet tas viss ir pārdzīvojams. Vairāk laika ikdienai, vairāk laika neikdienai, kaut kam skaistam, sapņiem un realitātei. Jau tagad sāku apdomāt lietas, ko apņemties uz nākošo gadu. Un zinu, ka saraksts būs pietiekoši garš, bet savādāks nekā citus gadus. Prioritātes mainās.;)
Viss, svētki tuvojas, pārmaiņas tepat klāt. Dzīve sit augstu vilni.:))
Tik gribētos, ka galva nedaudz klejotu pa mākoņiem. Šobrīd pārāk liela realitātes izjūta. Un pazudis pārsteiguma gaidīšanas efekts. Reāliste. Jā. Un atkal - dzīve izmaina, un cilvēki vēl vairāk!;)

Viss. Atkal atpakaļ uz Ogri. Darbā asaras nebira un nebirs. Palika jaukas kolēģes un kolēģi un viss. Vadība nē. Bez tās labāk iztikt. Iešu ciemos, kad vadība tur nebūs!:D Apsolīju!:) Un ar sušī iešu, savādāk nevar!;)
Līdz rītdienai garīgi jāsagatavojas psiholoģiskajam teroram, jo zinu, ka tas draud. Bet, lai jau, gan es pateikšu visus savus argumentus, kuri nav no parastajiem.
Viss. Atkal jauna posma sākums vecajam beidzoties!

Ik rita brokastis, sen nedzertā zaļā tēja, agais vilciens, tīkliņā kliņģeris un pēdējā darba diena VE. Pārmaiņas jau pēc pusdienām. Dzīve rit savu gaitu!

Vakar no rīta bija uzlikt modinātājs tā paagrāk, jo bija jāpaspēj pirms darba izmagāt mati un sataisīties, jo vakarā bija paredzēts doties sālsmaizē. Iepriekšējā vakarā uzliku radio uz 6.00, bet modinātāju uz 6.10. 6.00, protams, ka es vēl gulēju, bet 6.10 ar pīkšķekli cēlos augšā, slēdzu gaismu un ar vienu knikšķi izauzīju visus korķus dzīvoklī. Un tā kā elektrības kaste atrodas koridorā un tā kā es vēl nebiju tai kastei pievīlējusi atslēgu. un TĀ KĀ bija tik agrs, es nedevos pie kaimiņa ar skaidrojumiem, ka man vajag atslsēgu, ali ieslēgtu elektrību, jo saprotiet, jel, man tak galva jāmazgā un pie sveces es tos izžāvēt nevaru - ja nu vienīgi līdz galējai nullītei. Un tā nu pasēdēju pie sveces kādus dažus mirkļus un tad secināju, ka jādodas vien uz darbu, kur man kolēģe pēc tam teica: "Tu te pa nakti gulēji, vai?":D Nē, tas jau būtu traģiski.
Vēlāk skrēju modināt kaimiņu pieklājīgā laikā, nu, tā ap 10.00, bet vienalga laikam viņu pamodināju. Bet es tak nevaru trēso reizi nopludināt savu apakšējo kaimiņieni, tādēļ bija jāparūpējas par ledusskapi.
Un atslēga man arī tagad ir pievīlēta. Tā, ka viss kārtībā:)

Normāli! Mani šodien vadītāja darbā nosauca - Proķivnaja ģevočka - tikai tāpēc, ka eju prom. Un tad vēl gribēja, lai atvedu kaut ko no "it kā manas nākošās darba vietas - ziedu salona" kādu jauku kompeni ar ZS noskaņām. Pateicu, ka, ja būšu Proķivnaja ģevočka, tad neko nevedīšu. Ha, ja atvedīšot, tad es Proķivnaja vairs nebūšot. Tāds ultimāts! Būs jau kaut kas jāaizved - atmiņām par Proķivnaju ģevočku!!!:D

Rītdien pēdējā kārtīgā darba diena. Pirmdien tikai uz dažām stundām, kad inventarizācija - tieši visu kolēģu pēdējā satikšana, kliņģera uzlikšana un viss. Un Ar Dievu! Gan jau iztiks bez manis. Un, lai jau neņem ļaunā. Bet, laikam jau tas īsti nav iespējams - vadītāja pēdējās dienas staigā ar pārgrieztu ģīmi. Bet ko es? Es izvēlos, kas man ir izdevīgāk. Riskēju. Bet uz labu, savādāk nedrīkst!

Dabūt visus vienā vietā un ar vienādiem noteikumiem ir grūti. Bet reizēm jau ir labi palauzīt galvu un padomāt par iespējām pēc iespējas vairāk no vajadzīgajām personībām savākt vienkopus. Atkal jau organizēšanas darbības. Vēl pa visu, protams, ikdienas darbi veselos divos darbos - JAU! Kur nu vēl tas trešais jaunais, kas nāks tā otrā darba vietā. Jāsaka, visa dzīve jebšu pēdējie mēneši vienā riskā. Ar cerībām, ka tas attaisnosies. Kā nekā daudz trauki saplēsti lielajai laimei, hehe.
Un vēl jau arī savas studiju prasmes tiek pielietotas, lai kādam atrastu vajadzīgo info. Tā visai lietišķi. Par ko man nenāk smiekli.

Ja darbs ir nosacīti slēgtās telpās - bez logiem, tad jau neredz, kas notiek ārā. Tikai izejot ārā saproti, ka visu dienu ir darījušās īstas sniega vētras un vēl pie tam tagad nerimstas. Šovakar tiku pie siltas mašīnas nevis silta vilciena. Mani atveda līdz Ogrei. Lai gan žēl, ka kolēģis nedzīvo manā Ogres pusē, jo tad nebūtu jābrien gabaliņš līdz mājai no stacijas. Jo izbrist nebija iespējams. Sniegs pāri potītēm. Mājas Ogrē saputinātas un izskatās kā mazi pasaku namiņi. It sevišķi viena - kioskiņš, kurā tirgo dažādas dāvaniņas aizsnidzis tā, ka iskatās pēc tiešām mazas mājiņas no pasakas. Būtu fotoaparāts bijis pa rokai, es pat tajā vētrā būtu to nobildējusi, jo izskatījās kolosāli. Un viss centrs pilsētā izskatījās neierasti savādāk nekā ierastā ikdienā. Un vispār skaisti, par spīti visam, ka seja jāslēpj šalles, cepures un kapuces kalnā!

Ogre ir balta, balta, balta un sasoddīti mīļi pūkaina:)) Es nespēju atraut skatienu tam skatam aiz loga, jo tas ir TIK skaists, tik koši balts:))
Tā siltumā te sēžot, prasās aizdegt sveces, uzvārīt siltu tēju un mierīgi pavadīt dienu. Un nekur nebraukt. Tur nebūs tā burvība. Te gan. Un uzlikšu Ziemassvētku dziesmas. Es jau 18. novembrī tās sāku dungot. Tagad ies uz pilnu klapi.:)
MMMmm, ziemaaaaaa :))

Rītdienai visai interesants horoskops: Cilvēki gribēs dzirdēt Tavas domas, tajās būs kas vieds. Sažņaudz manas rokas, pirms es aizeju... Gribēsi iet, apturēt Tevi nebūs iespējams.
It sevišķi par to roku sažņaugšanu. Hmmm..
It kā šovakar vajadzētu izdomāt vai rīt braukt uz tiem Jaunajiem Rīgas sargiem Jelgavā vai nebraukt. Pat nezinu vai man tur liks kaut ko darīt vai nē. It kā jau brauktu tikai, lai redzētu kā tur viss notiekās un pabūtu kopā ar draugu un vēl kopš vasaras neredzētajiem Oranžajiem. Bet viņi nav svarīgi, viņu dēļ būtu vērts nebraukt.
Un rītdien man gribēsies gulēt. Tagad tik jāizdomā kas man ir svarīgs - labs miegs zināmā vidē siltumā vai aukstums un nezināms dienas saturs līdz vēlam vakaram. Hmm...

Vakardiena bija auksta. Bet skaista. Ne tikai Rīga staroja, bet arī Ogre. Sveču aizdegšana latviskos sakstos, kā arī Latvijas kartes izlikšana ar svecēm. Bija skaisti.
Un Rīgā skaisti. Patriotiski labas sajūtas bija. Lai arī viss pamatīgi nosalis bija.
Un vēlas vakara pastaigas, kad viss jau apmēram beidzies - tieši kā punkts uz visa. Arī ar cenšanos iefiltrēties Mākslas muzejā pie visiem krutajiem deputātiem un ne tikai. Diezgan viegla iekšā tikšana bija, žēl, ka man nebija vakartērpa. Draugs gan bez problēmām iekļūtu, hehe.
Un pirmās sniegpārslas no debesīm - sajūtas laimīgas. Un pēc tam vēlāk dzirdēju no iereibušas meitenes teicienu: "Pirmajā sniegā raudzīsimies kopā!" Atbilstoši. Un skaisti.
Svētki aizvadīti godam, ar jaukām, skaistām emocijām.

Aizvien vairāk sajūtu svētku sajūtu. Vakar Koru karos visām dziesmām dziedāju līdzi - emociju piepildīts vakars. Patriotisks. Sajūtām bagāts.
Visu laiku gribas dungot kaut ko par Latviju. Šobrīd tā ir "Ugunīm zvaigžņotā" ar Ivo Grīsniņu-Grīsli un POST MARK. Skaista, šā brīža mīļākā dziesma. Par godu Latvijai.
Svinam svētkus. Rītdien noteikti došos uz Rīgas svinībām.
Priecīgus, skaistus jums svētkus!!!:)

Katru dienu aizvien pietuvinos tai piekrišanas vai noraidīšanas izdomāšanai. Nevar jau uz sitienu tā izlemt. Vēl grūtāk būtu, ja būtu jāizlemj starp Latviju un ārzemēm. Bet Rīga vai Ogre - neliela atšķirība. Tikai 3h dienā paiet ceļā, aiziet nauda dažādos ne tikai ceļa izdevumos un sanāk dzīvot no mājām līdz darbam. Un nekā vairāk. Un vēl, ja darbs nav sirds darbs, tad kāpēc es dzenos, ja to pašu var iegūt te un vēl pieplusojot laiku un naudu? Laikam jau izskatās, ka drīz atkal dzīvošos pa Ogri. Nu, vismaz tik ilgi, kamēr izdomāšu varbūt nākošgad kaut ko pamācīties vai kaut kur aizlaisties.
Un es atkal laikam cepos, ha ha. Labi, labi, mieru, tikai mieru!!!:)

Jāsāk plānot kā tērēt pirmo algu. Pirmdien jau laikam būs!:) Un atd varbūt to šampi arī vajadzēs izdzert - jā, vēl tas plauktā stāv. Un vēl varētu nopirkt kādu kūku, piemēram, Cielaviņu. Elvī ir akcijas cena, hehe.

Bet tā jau plānojas kā tērēt, jo nekā daudz nebūs - jāsamaksā savi maksājumi, mēnešbiļete. Un tad redzēs, kas paliks. Vai būs kas sirdij. Nu, viena lieta jau būs. Darbā aju paprasīts brīvs 21. novembris. Grupas "ēnas" koncerttūres noslēguma koncerts 16. korpusā.

Nē, nu normāli! Es jau sāku krieviski domāt, ne tikai labi runāt, haha. Tā laikam būs nolemtība. Ikdienas pēdas manā prātā.

Šodien ejot pēc pusdienām uz Rimi, pār seju pāršalca manām šoks - JAU tirgo bumbiņas, virtenes un eglītes. Ak, TIK traki ātri!!!
Labi, man jau viendien TĀ sagribējās sniegu - blatu, pūkainu, līdz ceļiem un neizbrienamu sniegu. Bet ZS man vēl nekārojas. Vēl jāpagaida!!!:)

Oho! Hallovīni Madonā būs pa trako. Dažādas nenormāli raganiskas izdarības, balle maskās un viss tas jautrā kompānijā. Uhh, beidzot trīs brīvdienas un laiks ne tikai sev, atpūtai, bet arī saviem mīļajiem.