Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”
“Izcili, tēt!”
“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.
“O, jā!”
“Un ko tu uzzināji?”
Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.
Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.
Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”

Pārāk ilga ciemošanās un svinēšana rītu jautrāku nepadara. Un arī, ja kompānija nav nekāda svētā. Lai gan tāda arī man nav vajadzīga. Bet, lūdzu, visu normas robežās! Lai arī skaists laiks aiz loga, tomēr, ehh, nakts bija, laikam jau, briesmīga!!!

Mūsējā kaķene ir nežēlīgi skopa. Viņa pa priekšu pilnībā izēd savas mammas trauciņu un tikai tad ķeras pie savējā. Viņa zina, ka mamma pie viņas bļodas nenāks un viņas barību neēdīs. Un nekāda bāršanās nelīdz. Izcils skopums!

Katru dienu es redzu viņu. Viņa te mūsu kokos aiz loga dzīvo. Ceturtdien, kad jau otro ceturtdienu pēc kārtas rīts mani pārsteidza ar sniegu, pirmais ko pēc loga atvēršanas un sniega ieraudzīšanas bija vāvere, kura skrēja pa ietvi smuki pacēlusi savu kuplo asti. Tas bija tik skaisti! Agrs rīts, neskarts koši balts sniegs un miers virmo gaisā.
Tikko vāveri redzēju atkal. Pa priekšu viņa pārvietojās pa visiem kokiem, kas šeit ir, uzrāpās līdz pat priedes galotnei - tā tuvāk debesīm. Un tad žigli pa citiem kokiem norāpās lejā, atkal uzkāpa uz trotuāra un plānoja doties pāri ielai. Tā kā satiksme te ir diezgan liela, tad ceļā pāri ielai viņu, par laimi tikai, gandrīz notrieca divas mašīnas. Piebļāvu pilnu māju, lai tik viņa vesela tiktu pāri ceļam. Un tad sprigani viņa turpināja savu ceļu pa kalniņu, kur jau ir pilns ar kokiem, kuros viņai visu dienu dzīvoties!

Šonakt gulēju maksimums 3 stundas. Muguras sāpes un neatrastā ziede, nevarēšana atrast ērtāko pozu gulēšanai, apkārtējie trokšņi un vājprātīgās domas, kas jaucās pa galvu ejot gulēt un neatkāpās no manis līdz pat aptuveni trijiem naktī. Nezinu, kas ir ar mani! Tāds stresa kamols. Iekšējs drebulis. Un visu laiku. Visu laiku jādomā par cilvēkiem un lietām, ko varētu mainīt vai atstāt tādu kā ir. Runāt, atzīties vai labāk klusēt un atstāt sevī to sajūtu, ka "grauž"!? Kā būs labāk - vilties nesakot neko, noklusējot vai pārdzīvot pēc sekām, kas būtu pēc pateiktām lietām. Bet vai būs skaisti un labi, ja pateikšu? Tā es šaudos starp divām lietām. Nevēlos zaudēt draugus. Un nu jau divus. Āāāāā, tas ir sarežģīti. Un it sevišķi tagad, kad palicis tik nedaudz!

Un tā es savā murgu, pārdzīvojumu un stresu naktī redzēju sapnī vecmammu, kura jau kādu laiciņu ir mirusi. Mēs apskāvāmies, sabučojāmies. Es jutu viņas maigo seju un raupjās vecuma spalvas uz sejas. Un bija prieks un līksmība. Ceru, ka šāds sapnis ved uz pozitīvām lietām. Uz prieku, laimi.

Tas ir jautri! Zīme no debesīm. Uzrakstīju savus vēlējumus un labos vārdus www.3vardi.lv Latvijai un re, pēc brīža man valsts ieskaita naudu par pārmaksātajiem nodokļiem un čekiem par ārstu apmeklējumiem. Jauki, ka beidzot valsts kasē uzradās nauda. Es jau cerēju tikai uz Ziemassvētkiem, bet re, viss notiek ātrāk!:)
Ziemassvētku dāvanas būs, jā!:)

Es līgavas pušķi nenoķēru, bet tas tagad ir manās mājās, pamazām sāk pārziedēt. Pavīd domas vai to kaltēt. Nezinu, kā jau teicu, nav mans.

Šodiena ir brīvdiena. Un šodienā man sāp mugura. Pēc sestdienas kāzām un baletu, mugura ir dabūjusi trūkties, un jau vairākas dienas jūtu sekas. Šodiena paredzēta, lai ārstētos.

Un vēl lai sakārtotu savu vidi, kurā atkal varētu ielaist vēl vairāk pozitīvisma. Tāda diena - sev un tikai sev!

Lācītis Pūks mierīgi rosās, bet te pēkšņi pie viņa atskrien sivēntiņš un izmisis saka: "Lācīt, lācīt! Kā tev iet?"
"Brīnišķīga diena," lācītis lēnīgi atbild.
"Kā? Tu nezini, kas noticis? Nu, lidmašīna nokritusi!" satraucies aizgūtnēm saka sivēntiņš.
"Tiešām? Bet vispār brīnišķīga diena," lācītis joprojām nezaudē mieru.
"Nu, kā? Lidmašīna taču nokritusi!" neizpratnē par Pūka reakciju ir sivēntiņš.
"Bet vai es varu tajā visā kā līdzēt?" jautā lācītis.
"Nē, tu nevari līdzēt! Bet ir nokritusi lidmašīna! Ir notikusi traģēdija!" saka sivēntiņš.
"Nu bet, ja es nevaru līdzēt, tad... šodien ir brīnišķīga diena," atbild lācītis.

Šodien uz kāzām. Kāzās neesmu bijusi kādus 20 gadus. Tās kāzas neatceros, bet kādi gadi 5 minimāli bija.
Došos tikai uz baznīcu, jo nekas cits sevišķi nav paredzēts un man tāpat vakarā vēl ieplānots baleta apmeklējums. Gulbju ezers. Kur es arī esmu bijusi pavisam maza esot skolas sākumā.

Tikko arī saņēmu skumju paziņojumu. Kāzas būs ar skumju pieskaņu. Aj..:( Līgavainim vakar mamma notriekta uz šosejas. Un kāzas Priesteris neatļauj pārcelt. To gan es nespēju saprast, diemžēl. Tā negribējās raudāt, bet tagad noteikti tas spīd.

Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta. Arī tad, ja rētas slikti dzīst, arī tad, ja mēs zem viena jumta būsim tikai tad, kad ārā līst.../O.Vācietis/

Ir svarīgi piepildīt mirkli, jo tas ir mums dāvināts kopā ar dzīvību - šo Visuma lielāko balvu. Neatkārtojamu. Vienreizēju. Neatgūstamu. (L.Brīdaka)

Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas. /Māte Terēze/

Vakar, kad uzsniga sniegs, man tiešām palika tik silti. Es sajutos ziemā, pūkainumā, baltumā un siltumā. Tagad tikai neizkausēt. Vai arī doties uz kalnu pie sapūstā sniega. Bet tas vairs nav tas.

Un tad vakarā devāmies uz Michael Jackson's This is it. Bija skaisti. Un patiesi. Kā viens cilvēks var būt tik vienkāršs pēc savas būtības. Jutos kā koncertā. Ja vēl būtu šāda iespēja, tad šis būtu tas koncerts, precīzāk, tas mūziķis uz kura koncertu es dotos. Žēl, ka tagad tikai iespējami ieraksti. Bet tie ir vērtība, ļoti, ļoti liela!

People are often unreasonable, illogical and self centered;
Forgive them anyway.

If you are kind, people may accuse you of selfish, ulterior motives;
Be kind anyway.

If you are successful, you will win some false friends and some true enemies;
Succeed anyway.

If you are honest and frank, people may cheat you;
Be honest and frank anyway.

What you spend years building, someone could destroy overnight;
Build anyway.

If you find serenity and happiness, they may be jealous;
Be happy anyway.

The good you do today, people will often forget tomorrow;
Do good anyway.

Give the world the best you have, and it may never be enough;
Give the world the best you've got anyway.

You see, in the final analysis, it is between you and your God;
It was never between you and them anyway.

Viss, braucu uz Madonu. Halovīni utt. Bet nu, tos man galīgi nav vēlēšanās svinēt. Un nejūtu arī vajadzību. Braucu atpūsties, bet divas dienas piespiedu kārtā un kārtējo reizi brīvprātīgi, bet par algu, protams, došos strādāt mūsu filiālē. Ehh, un man tā gribējās atslēgties no ikdienas skrējiena. Šodien un rīt. Ja vien neaizmigšu.

Prieks drīz būs pavisam liels. Un miers arī. BEIDZOT! Un ceturtdien varēsim svinēt ne tikai mūsu drauga atbraukšanu un pēkšņo paziņošanu par precībām, bet arī to, ka mājas atkal būs tukšas un man būs gaiss ko elpot. Ohh, jāpaziņo šajās dienās šī labā ziņa arī Egonam. Viņam patiks, ka beidzot viņu varēšu klausīties biežāk, mmm.
Vispār esmu laimīga. Tas viss mani ir tā nogurdinājis, ka es par reizēm nespēju koncentrēti domāt. Visu laiku gribas atslēgties, ne par ko nedomāt. Būt mierā. Un beidzot būs mana vieta tur, kur tā ir jābūt.
Brīvdienās laižu uz Madonu, atpūtīšos no sirds un atgriezīšos savā valstībā. Jaukiii:))

Ir svarīgi piepildīt mirkli, jo tas ir mums dāvināts kopā ar dzīvību - šo Visuma lielāko balvu. Neatkārtojamu. Vienreizēju. Neatgūstamu. (L.Brīdaka)

Mums nav tiesību uz laimi, ja to neradām, tāpat kā mums nav tiesību uz bagātību, ja neesam to nopelnījuši. (Dz.Bernards Šovs)

Dzīve iegrozās ne tā kā vajag. Liekas, ka pasaule gāžas apkārt un viss, kas uz tās ir novietots, kā tādas mazas spēļmantiņas krīt lejā. Krīt izplatījumā uz neatgiezšanos, jo no Visuma nekas neatgriežas. Nekas. Un nekad. Tikai tie astronauti, kuri tur dodas ar mērķi. Bet lietas, kas krīt tāpat, tām mērķu nav.
Nožēlojami. Kā vispār tā var būt.
Esmu šokā. Esmu vīlusies. Un man sāp.
Nekad vairs nebūs skaistā sapņa, kuru piepildīt. Tas ir iekritis līdzi.

Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta. Arī tad, ja rētas slikti dzīst, arī tad, ja mēs zem viena jumta būsim tikai tad, kad ārā līst.../O.Vācietis/