Dzīve iegrozās ne tā kā vajag. Liekas, ka pasaule gāžas apkārt un viss, kas uz tās ir novietots, kā tādas mazas spēļmantiņas krīt lejā. Krīt izplatījumā uz neatgiezšanos, jo no Visuma nekas neatgriežas. Nekas. Un nekad. Tikai tie astronauti, kuri tur dodas ar mērķi. Bet lietas, kas krīt tāpat, tām mērķu nav.
Nožēlojami. Kā vispār tā var būt.
Esmu šokā. Esmu vīlusies. Un man sāp.
Nekad vairs nebūs skaistā sapņa, kuru piepildīt. Tas ir iekritis līdzi.