Stulbi šodien bija klausīties darba kolēģes atstāstījumu, ko vadītāja teikusi pēc tam, kad biju viņai paziņojusi par darba pamešanu un cita darba atrašanu un to ko darīšu tur. Es jau tā arī zināju, ka viņa to tik mierīgi neuzņems, ka pēc tam aiz muguras daudz runās. Jā, esot izteikusies nežēlīgi skeptiski par to manu jauno darbu, par to, ka man tak nav tādas izglītības - ha, redz tur vajagot režisora izglītību. Jāsaka, ka viņa mums tiešām ir ne tikai ārēji, bet arī iekšēji blonda, jo nav sajēga par tik daudzām un dažādām lietām. Arī par manu jauno darbu.
Esot teikusi, ka, kas gan man nekaitēja te strādāt. Nu, tad viņas māsa, mana kolēģe, devusi pretī par to, ka es jau nemācījos augstāko izglītību, lai paliktu tur strādāt. Riktīgi mani aizstāvējusi, līdz vadītāja aizvērusies. Bet visu vakaru esot bijusi kā uz adatām. Ha, domājam gan! Viņai tagad būs jāsāk strādāt, beidzot pa visiem gadiem, un no tā viņa visvairāk baidās, jo ir pārāk slinka un mīl tikai izklaides. Tagad viņas dzīvē ienāks darbs, ar to nu viņai ir jārēķinās. Es tikai neapskaužu savas abas kolēģītes (kuras, starpcitu visas trīs, ar vadītāju, ir māsas), jo viņām darba dzīve kļūs smagāka un nervi atkal dabūs trūkties!