..bet vispār šodien es biju Zolitūdē.

kad aizbraucu uz turieni, vienmēr pārņem jocīga sajūta, bikiņ kā savos personīgajos Pompejos - principā visas lietas ir palikušas apmēram tādas pašas, kādas tās atceros no kādu septiņu gadu vecuma, mājas ir turpat, smilšu kastes arī, vienīgi tas viss izskatās stipri noplukušāks, nekā toreiz. un, skatoties uz sarūsējušajām slīdkalniņu atliekām (bez nobraukšanas daļas, trepītes is all that is left) un neskaidri atceroties, kā tie izskatījās, kad vēl nebija sarūsējuši (un kā jūs tur toreiz ar draudzenītēm ņēmāties; un kā gājāt spēlēties uz to smilšu kasti, kas tagad ir salauzta un izvazāta), pārņem sajūta, ka es nemaz vairs neesmu tik jauna un ka savā ziņā meklēju savu zudušo laiku. un - ka nākotnē tas tā būs aizvien biežāk.

sēžu uz dīvāna un nesaprotu, no kura gala sākt somu pakošanu. savāda, nereāla sajūta, galīgi ne tāda, ka pēc nieka 12 stundām es jau būšu gaisā un prom uz pusgadu. šķiet, pie vainas miega trūkums un darba daudzums pēdējās dienās; i'm not here, this isn't happening.

laikam vajag iedzert kafiju, lai atgūtu mundrumiņu; un man te drusku prasījās arī ielikt kādu atvadbiudīti, lai kind of atsveicinātos. inkognito skili man tādi ļoti sūdīgi, aiz kam visi, kam tas bija svarīgi, jau tāpat zina, kas es esmu un kā izskatos, so what's the point ar to ākstīšanos. bet poga.lv domā citādāk, jo biudiņu ielādēt neļauj, un droši vien viņai arī ir taisnība un manu žurnālīti lasa maniaki. labi, hastalavista, internetpasaule, un bučiņaz, tāteikt.