Februāris 1., 2008
| 14:19 kurš ir tas mirklis, kad, sākot attiecības ar kādu cilvēku, jābeidz rādīt sevi labāku, kā esi un jāļauj otram redzēt sīkās, iespējams, nevisai pievilcīgās detaļas? manuprāt, jo ilgāk izliekamies, jo lielāka iespēja atjēgties pie sašķaidītas bļodiņas. esmu pieradusi piekopt redzi-kāda-esmu-pieņem-vai-pasūti stilu, nezinu, darbojas vai ne, bet tā šķiet godīgāk. un ikreiz redzot savu draudzeni jaunās attiecībās, nopūšos. cik tad ilgi slēpsi to vai citu sava rakstura zīmi? nu, cik?!
|
Comments:
protams, to vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet man šķiet, ka tas mirklis ir pats sākums. jo, ja kādam patiksi, tad patiksi no matter what, lai cik tas banāli arī neizkausītos.
jā, sākumā tas normāli.. bet, ja 2mēneši pagājuši un joprojām izliecies? nez.
var jau būt arī tā, ka cilvēks pats savā priekšā mēģina izlikties. un 2 mēneši nav īpaši daudz. reizēm patiesais cilvēks parādās tikai krīzes situācijās, kas var būt arī pēc pāris gadiem..
hmm. iespējams, jā.. savā ziņā, nu.. skumji.
Wha'? Šādas iezīmes ir jāslēpj? Tikpat esam tie, kas esam un agrāk vai vēlāk tas nāk gaismā. |
|
|
|
Sviesta Ciba |