| beidzot |
[Mar. 16th, 2019|09:06 pm] |
|
beidzot nomazgāju logus, pagājušā gadā veiksmīgi to neizdarīju un tāpēc tagad neizturēju. Dabūju to garo logu birsti ar teleskopisko kātu. tīri ok. īpaši maniem logiem, zem kuriem ir kaut kādas dobes, kur trepes nekad nevar normāli nolikt. Bet šodien nevaru pacelt rokas, pakustēties utt. pie kam vakar bija naktsmaiņa, tātad 12 stundas uz kājām darot visu pēc kārtas. šodien esmu izmetama miskastē. |
|
|
| sarunas |
[Mar. 16th, 2019|09:06 pm] |
es te laiku pa laikam esmu bijusi, kad vajadzēja kaut ko norunāt no sevis nost. uzrakstīju, nepalīdzēja un izdzēsos. un tā vairākas reizes. stulbi. iespējams, bet tomēr.
bet izrādās, ka tam bija vajadzīgs laiks, jo tagad tas strādā. Es laikam esmu nonākusi līdz punktam, kurā ir vienalga ko par tevi padomās vai ko tev īsti pateiks par uzrakstīto. Paņemam visu nepieciešamo un pārējo atmetam kā nebijušu.
Es parasti tā nedaru.
un šoreiz palīdz, jo man vajag parunāt. ir jau kauns runāt ar kādu par vienu un to pašu, atkal un atkal, saprotot, ka nekur no tās vietas uz priekšu neesi ticis.
Lai gan... kā uz to paskatās.
Pirms trīs gadiem es biju tomēr cits cilvēks, šobrīd bik apbružātāks arī attiecību jomā.
un jā, kaut kur sarunās pazibēja tēze, ka ... domā es neesmu domājis kā būs, kad tev būs cits? jā, tad arī man būs jādomā, kam tad es zvanīšu, ar ko runāšu utt.
es nesaprotu pati sevi. ar prātu saprotu kā vajadzētu darīt un justies, bet realitāte ir pilnīgi cita. Pie kam, es neprotu melot pati sev tā īsti, es pārāk skaidri apzinos savas izjūtas, vajadzības un vēlmes. un vēl es neprotu un negribu prast nogriezt visu kā ar nazi, jo brīžos kad tas ar mani tiek izdarīts - es tieku izārdīta. tas ir drausmīgi. |
|
|
| |
[Mar. 16th, 2019|09:15 pm] |
man viņas pietrūkst. ne tik skaudri, kā agrāk, bet tomēr ļoti ļoti ļoti.
pie domas, ka viņa ir mirusi man gribās raudāt, jo viņa bija mana vecuma, es ar viņu varēju parunāt par visu, atkal un atkal. viņa ar mani arī. viņā bija tāds dziļums un vēlme mācīties. darīt, augt.
un vēl viņa bija smieklīga savā pārliecībā, ka visu var mainīt, visu var izdarīt. un tomēr ... man viņas tik ļoti pietrūkst. tas nav pareizi, ka mēs savā vecumā apglabājam sava vecuma draugus.
darbā izmetu frāzi, ka jo sūdīgāk man iet, jo vairāk es daudzos, esmu jautra, priecīga, iedvesmojoša... un es tāda arī esmu. patiešām. reizēm skatos uz sevi no malas un domāju - kur tevī tas viss? kur? kāpec?
jo es nespēju atrisināt savu dzīvi, es negribu īsti tajā dzīvot pēc tās realitātes kāda man tā ir, tāpēc es esmu bik cita. nē, nemelojot, vienkārši atrodot lietas, kas dara mani laimīgu. un jā, mani dara laimīgu brīži, kuros es varu kādu iepriecināt, iedvesmot vai vienkārši padauzīties. tas nekas, ka man sen jau nav 20 gadi. |
|
|