| sarunas |
Mar. 16th, 2019|09:06 pm |
es te laiku pa laikam esmu bijusi, kad vajadzēja kaut ko norunāt no sevis nost. uzrakstīju, nepalīdzēja un izdzēsos. un tā vairākas reizes. stulbi. iespējams, bet tomēr.
bet izrādās, ka tam bija vajadzīgs laiks, jo tagad tas strādā. Es laikam esmu nonākusi līdz punktam, kurā ir vienalga ko par tevi padomās vai ko tev īsti pateiks par uzrakstīto. Paņemam visu nepieciešamo un pārējo atmetam kā nebijušu.
Es parasti tā nedaru.
un šoreiz palīdz, jo man vajag parunāt. ir jau kauns runāt ar kādu par vienu un to pašu, atkal un atkal, saprotot, ka nekur no tās vietas uz priekšu neesi ticis.
Lai gan... kā uz to paskatās.
Pirms trīs gadiem es biju tomēr cits cilvēks, šobrīd bik apbružātāks arī attiecību jomā.
un jā, kaut kur sarunās pazibēja tēze, ka ... domā es neesmu domājis kā būs, kad tev būs cits? jā, tad arī man būs jādomā, kam tad es zvanīšu, ar ko runāšu utt.
es nesaprotu pati sevi. ar prātu saprotu kā vajadzētu darīt un justies, bet realitāte ir pilnīgi cita. Pie kam, es neprotu melot pati sev tā īsti, es pārāk skaidri apzinos savas izjūtas, vajadzības un vēlmes. un vēl es neprotu un negribu prast nogriezt visu kā ar nazi, jo brīžos kad tas ar mani tiek izdarīts - es tieku izārdīta. tas ir drausmīgi. |
|