|
Mar. 16th, 2019|09:15 pm |
man viņas pietrūkst. ne tik skaudri, kā agrāk, bet tomēr ļoti ļoti ļoti.
pie domas, ka viņa ir mirusi man gribās raudāt, jo viņa bija mana vecuma, es ar viņu varēju parunāt par visu, atkal un atkal. viņa ar mani arī. viņā bija tāds dziļums un vēlme mācīties. darīt, augt.
un vēl viņa bija smieklīga savā pārliecībā, ka visu var mainīt, visu var izdarīt. un tomēr ... man viņas tik ļoti pietrūkst. tas nav pareizi, ka mēs savā vecumā apglabājam sava vecuma draugus.
darbā izmetu frāzi, ka jo sūdīgāk man iet, jo vairāk es daudzos, esmu jautra, priecīga, iedvesmojoša... un es tāda arī esmu. patiešām. reizēm skatos uz sevi no malas un domāju - kur tevī tas viss? kur? kāpec?
jo es nespēju atrisināt savu dzīvi, es negribu īsti tajā dzīvot pēc tās realitātes kāda man tā ir, tāpēc es esmu bik cita. nē, nemelojot, vienkārši atrodot lietas, kas dara mani laimīgu. un jā, mani dara laimīgu brīži, kuros es varu kādu iepriecināt, iedvesmot vai vienkārši padauzīties. tas nekas, ka man sen jau nav 20 gadi. |
|