 | |
|
Es, sieviete, tiešām mīlu ar ausīm. Bija licies, ka tur kaut kas varētu sanākt, vienkārši, jo netipiski skaisti cilvēks rakstīja. Loģiski jau, ka čatā rakstītajam, cilvēku nesatiekot, seguma ir maz. Es savā izmisumā (jau gadu nedrīkst strādāt; bez ģimenes aizmugures) gribēju ticēt. Par daudz gribēju un izrādīju. Klusums. Žēl, par visu žēl, kur ir mans cilvēks? Kur ir mana ģimene? |
|
| |
| |
|
Nu jau būs trīs mēneši, kopš sarakstāmies. Kad jūtu, ka sarunas izsmeļas, aizsūtu kādu gudru podcastu. Man patīk runāties, īpaši, ja tevī klausās un spēj saņemt tevis sacīto. Vakar podcastā pie Reinas izteicos nedaudz par savu vēsturi. Tā nav viegla, to es zinu, un man ir apnicis sevi latviski nolikt, uztraucoties, ka būšu par daudz vai apgrūtinājumu. Protams, ka nedaudz iesāpējās, jūtot atkāpšanos. Mana vēsture ir mana bagātība. Ārā vakar parādījās pavasara gaiss, pirmo reizi šogad. Es vēlētos pavasari arī sevī un vienreiz ņemt visu par labu, kas dzīvē ir noticis, manos gados veca dvēsele jaunā kermenī taču ir priekšrocība. Mana vēsture ir mana bagātība. Uz skatuves zinu un jūtu, to novērtē. Vēlētos to arī privātajā dzīvē. Un to perfekto balansu atrast komunikācijā ar otru un ar sevi. Gribētos savest veselību kārtībā, un tādus smukus nākamos 10 gadus, sievietes skaistākā vecuma pilnā potenciālā, izbaudot to ar kādu, uz kura fona tas izceļās vēl vairāk. Man nevajag blakus otru pašu tādu kā es. |
|
| |
|
Ķelnes un daudzu vāciešu holy grail svētki (kā mums Jāņi) - Karnevāls, izejot no pievemtajiem vilcieniem un vandālisma pilsētā, kad agŗāk ap šo laiku dzīvoju transportos uz darbiem un nodarbībām, vakar ar Ben un Julie palīdzību parādījās nedaudz citā gaismā. Pasēdējām koronas stilā trijatā pie teļļuka, paklausījos stāstus par šo tradīciju, iedzērām džinu, ai es vispār Vācijā jūtos labi. Skolniekiem un viņu vecākiem patīk, kā es strādāju. Tas, ka nevajag čaļiem savas jūtas atklāt, arī nu ir skaidrs, labāk vēlāk kā nekad, klusums telefonā pēc tam ir totālais pelēkums pa dzīvi un vispar trīs mēnešus sarakstīties bez satikšanās, šādā situācijā tikai es varu iekļūt. As children, unlike other animals, we have a long period of dependency. We depend on our parents. They become an extension of us. Due to our dependence, we give our parents attributes that don't really belong to them. We see them as amazing. We see them as all-powerful. |
|
| |
|
Vakar pa dienu nostaigājām ar Ahreum savus 17 000 soļus gar Reinu, dzerdamas kokteiļus. Vakarā braucu pie Maestro, atzīmējām maģistra diploma saņemšanu ar katram pa pudeli šampānieša. Šorīt pusreibumā dziedāju baznīcā, cenšoties savilkt pareizos pantus ar pareizajām notīm. Šogad ir jāsvin. Īpaši, jo diploms pa pastu, izlaiduma nav. Ar viņu aizvakar komunikācija daļēji nobruka, ai:( |
|
| |
| |
| |
|
"You can’t be yourself because of fear of abandonment and because of children’s egocentrism, everything that happens is for them. So nice girls can’t be themselves because they see being themselves dangerous. So your result is to fulfill a lifelong dream for safety… unhealthy attachment or not feeling like enough. So you might get a dog to compliment you more or a car to get looks but none of those things are you, you just do it. So you just block people from actually getting to know you. To a nice girl, validation from men is the ultimate form of approval. If she gets the attention of men, she’ll feel amazing. If men leave her (which men do because of nature), then she feels responsible. So you’ll do everything possible to get him in a good mood. You’ll see that you’re in that hole. You react because you believe it’s your fault he’s mad. That’s how you see life and how victims victimize others by never taking responsibility. How to step out? Become aware of the need. Notice the type of behavior that feeling creates. Notice how you react to it, good or bad. Ask yourself: What’s happening? What wants my attention now? What part of me is saying now? Don't judge. Just observe. Don’t try to figure out why. You’re not making it go away. Stay conscious of your excuses that come from fear or else they’ll subtly make you react and become integrated into your self-image. Engage all of your senses in your everyday activities and be aware of facts, interpretations, and emotions. Now you’re not needy. You’re more attractive by mere deduction." /Mindful Attraction, vissakarīgākais dating coach pasaulē, varētu n-tos citātus likt/ |
|
| |
| |
|
Tik ļoti uzskatāmi, kā minimāla investēšanās, kā pa sviestu, kā padod gāzi, tā viss. KAS TAS IR. Principā nedrīksti būt mīļš? |
|
| |
|
Lai arī daudz domāju, kā un ko rakstīt, reizēm tāpat sanāk pateikt tieši to, ko nevajag. Arī valodas barjera, lai arī vāciski runāju teju kā dzimtajā, reizēm sanāk izteikties laikam divdomīgi vai neveikli. |
|
| |
|
Ziepes jau ir arī tagad savā ziņā, ja pilnīgs klusums. Maestro nav kārtējā draudzene, kura nāk un iet, viņš ir mana vienīgā ģimene. |
|
| |
|
Maestro regulāri apčakarē kaut kādas dāmiņas. Es varētu uz to noskatīties ar daudzmaz slēptām šausmām vai viņam kādreiz, kā to daru, censties atvērt veselo saprātu, lai beidzot izbeidz sabotāžēt savu dzīvi, taču, padzīvojoties otro nedēļu pie viņa, kur augšstāvā ievākusies kaut kāda 22gadīga prostitūta un kuru viņš bezmaz aizstāv, liekot man, godīgam, izglītotam cilvēkam ar mērkiem dzīvē justies nevērtīgai, tādējādi uzsitot vecās rētas nu pilnīgi nevajadzīgi un nevietā, šodien centos runāt ar viņu, bet sapratu, ka jābrauc mājās uz Diseldorfu. Pirms pāris gadiem nebija kur aizbraukt. Tad gan bija ziepes. Paldies |
|
| |
|
Kā palaid grožus, t.i., turi tos cieši, cilvēki pie tevis velkas kā magnēts. Vakar, pēc daudzu mēnešu pārtraukuma jauka saruna ar Mašu, mazo Sibīrijas māsu, ar kuru vasarā izlēmu baigi nedraudzēties, tad četras stundas nosmējām ar Dženiju, paldies. |
|
| |
| |
| |
|
Vēlos iemācīties nenostādīt sevi vājā pozīcijā un nerakstīt, nedot par daudz, klusums no vinja pēc tam ir tāds abloms un pelēkums virs dzīves |
|
| |
|
Paldies par kafiju ar auzu pienu, paldies par ziņām, paldies par nedēļu pavadīto pie Maestro, paldies par Diseldorfu un pastaigām pa promenādi, paldies, ka ir kāds, kurš uzklausa manu intimidating klātbūtni (aizvakar vēl viena draudzība iepauzēta, pulciņš līdzi turošo lēnām sarūk), paldies par beidzot 30 gados atnākušo apziņu, ka esmu baigi foršā un ka cilvēkam vispār nav gods sevi nolikt. Esmu beidzot gatava lielajai dzīvei. Vēlos nomest Austrumeiropas nastu un dzīvot pilnā potenciālā. |
|
| |
|
Ilgi nesapratu, kāpēc daudziem bail ar mani konfrontēt. Tagad saprotu. Nav taču runa par mani. Cilvēki vienkārši negrib sajusties par sevi slikti, vāji, nepārliecināti. |
|
| |
|
"Ok women the reason we get mad at men is because we lower our standards to be with them! Stop dating losers, low producers, and you won't nearly be as mad he is freeing you to stop feeling sorry for low lives and selfishly choose thean you know is on the level you really want period" /Youtube komentāru dzīles/ |
|
