Carpe · Diem


Modulējošā dzīve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Apzināties savu vērtību un revidēt draugu lokus, atbilstoši savam intelektam un personībai, lai nav jātērē laiks- to vispār skolā vajadzēja mācīt. No otras puses, kāda starpība, kur iemācās, labi, ka vispār.
Iešļupsties par savu sirdsdzīvi draugiem un vēro reakciju, no tās nospriežot, ar kuru ir vērts vispār turpināt runāt. Ar no postpadomju telpas draugiem (īstie draugi līdz šim pārsvarā ir no turienes, izņemot Maestro), vēl lieki jāuztraucas, vai tevi nenosoda vai neskatās dīvaini. Diemžēl. Reliģiskās un sabiedriskās dogmas mūsu pusē joprojām stipri izplatītas, pati tāda biju, tur augusi, tikai brīnos par sevi reizēm, a kā tik ilgi Rietumos dzīvojot, tikai tagad lēnām atveros. Līdz šim spītīgi turējos pie savām paranojām. Arī tagad jau turos daļēji, un ir jau arī labais no LV, bet, bet lēnām maiss iet vaļā. Gribas vieglumu.
Tas, ka jādzīvo ir uz pilnu potenciālu, bija gan skaidrs jau pasenāk.
* * *
Pārēšanās
* * *
"Raugoties šodienas acīm, mans uztraukums vienmēr ir bijis neproporcionāls. Eksāmenus parasti nokārtoju labāk nekā citi, un, lai arī biju nekārtīga un tikai vidēji paklausīga, skolotāji pārsvarā bija labvēlīgi. No kā man bija tik drausmīgi bail? Un kā tas veidojis manas turpmākās joprojām diezgan slimīgās attiecības ar pienākumu un darbu? Nesen uzzināju – lai dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi, ne no kā nav jāatsakās. No jebkuras dzīves jebkurā amatā un vecumā var prasīt atrašanos plūsmā, klātbūtni un ķermeņa, emociju un pienākumu saplūšanu vienā harmoniskā procesā. "Skarbo realitāti" un to, ka dzīvē nekas nenāk bez mokām un smaga darba, jums ir iestāstījis kapitālisms. Šī stāsta mērķis ir panākt, lai jūs strādātu smagāk un patērētu vairāk. Stefans Pordžess savā polivagālajā teorijā uzsver, ka mācīšanās var notikt vienīgi tādā nervu sistēmas stāvoklī, kad iespējama arī rotaļa, pilna emocionālā spektra pieredze un patīkama kopābūšana ar citiem – tas nav iespējams nedz "cīnies vai bēdz", ne pārāk "sastingsti un slēpies" režīmos. Šī ir zinātne, kas saka – trauksmes un depresijas apstākļos mācīšanās nav anatomiski iespējama. Jautājums – ko es darīju visus skolas un augstskolas gadus? Un apbrīna: ka esmu kaut ko iemācījusies, neraugoties uz visu to." 
 UTT, lasiet visu šo rakstu, teicams, nejūtos viena 

15, 55, 76, G 257, 275
* * *
Ir tādi laiki pienākuši, kad maksāju Maestro rēkinus. Un vairāk kā priecājos to darīt. Paldies Vācijai.
Katarinai, vienai no tuvakajām draudzenēm pēdējos 15 gadus, dziļi reliģiskai personībai, kad viņa uz manu noliekošo attieksmi pret Latviju un tās ^^^ ekonomiku, to aizstāvot, teica, ka Covids izposta dzīves neskatoties uz naudu, jāatbild: Maestro brālim ir tādi iekrājumi, ka pie Rietumeiropas izdevumiem mierīgi var gadu dzīvot tikai no tiem. Pie Rietumeiropas izdevumiem (minimāli 2000-3000eur mēnesī). Vot tā. Man neviens neiestāstīs, ka ir baigi forši dzīvot nabadzībā. Un ka ar naudu nevar atrisināt vismaz 85% šīs laicīgās pasaules problēmu. Slimību, nāvi un (daļēji) mīlesību ne. Bet pārējo?
Un ir kruta, ka, neskatoties uz eksistenciāli diametrāli pretējiem viedokļiem, var joprojām būt draugi.
* * *
Vēl pirms gada sapņoju ar LoA sistēmu saņemt ziņas signālu telefonā no toreizējās simpātijas somu profesora. Šodien atnāca. Bilde no Rīgas un lūgums pēc laba restorāna ieteikuma. Tagad, kad jau sirsniņā cita simpātija. Šī dzīve :) sākumā pat neatpazinu toreiz uzlikto individuālo ziņas signālu (savām simpātijām salieku katram savu ziņas toni, lai nebūtu kārtējais apbēdinājums, dzirdot signālu, cerot un tad paraugoties telefonā, ziņa izrādās no cita, par kuru po:) nu tāda tā domāšana :)
* * *
Šodien bija pirmā darba diena. Bija četri audzēkņi, viens ir vakars uz ezera, pārējie vēl daudzmaz. Katrā ziņā, pasniegt popu ir.. ne tas, kam studēju ntos gadus, bet pieciešami.
Fakts, ka samaksa, kas būs mēnesī par vienu audzēkni, NAv samaksa par vienu nodarbību, kā man likās sākumā, protams, ir, dissapointing.
Vai šajā pasaulē ir taisnība? Ka augsti kvalificētam speciālistam nav jāstrādā par teju minimālo, savukārt ir cilvēki, kas par stundu darba pelna tūkstošus?
Bet vismaz telpas smukas, un kolēģi, šefs liekas sakarīgi. Tas JAU ir labāk kā stŗādāt pie krievu tjotjas. Jo var iznjemt krievu tjotju no psrs, bet ne psrs no tjotjas.
Man ir labi draugi, kuri ir klātesoši! Un tas ir daudz.
* * *
Pasakainie saulrieti gar Reinu skrituļslidu braucienā, protams, ka viņa pa galvu maisās, brauciena noslēgumā cooldownā vakara krēslā pie mājas priekšā viņa pati, mati plīv, dīvas gaita, piebraucu klāt, pasmējāmies, uzaicināju iziet uz Vecdiseldorfu dejot, nē, nu ne jau divatā, piebilstot, ka droši vien vajag vēl kādu prātīgu cilvēku līdzi, bezmaz visu famīliju savu piedāvāja paņemt līdzi, tad laikam manu vilšanos redzēja (kaut gan es neesmu persona ar sliktāko paškontroli, tikai uz skatuves, ja stresaina programma vai pretī savam crusham), bet kopumā pasmējāmies, lieku reizi apskāvāmies un par to vien jau prieks, aiiiiii šī mistiskā dzīve
* * *
""Mūsu lielākās bailes nav par to, ka neesam adekvāti, bet gan par to, ka esam spēcīgāki, nekā varam iedomāties. Visvairāk biedē mūsu gaisma – un nevis tumsa. Mēs jautājam sev: "Kas es esmu, lai būtu izcils, piemīlīgs, talantīgs un vispār īpašs?" Bet kas jūs esat, lai tādi nebūtu? Jūs esat Dieva bērni. Izlikšanās par niecību pasaulei nekādu labumu nedod. Nav cēli izlikties par mazāku nekā esi, lai tikai citi jūsu klātbūtnē nejustos nedroši. Mēs visi varam mirdzēt, kā to dara bērni. Mēs esam dzimuši, lai cildinātu Dievu, kas ir mūsos. Viņš nav tikai kādā no mums, bet ikvienā. Kad ļaujam savai gaismai spīdēt, mēs neapzināti arī citiem ļaujam darīt tāpat. Kad esam atbrīvojušies no savām bailēm, mūsu klātbūtne automātiski atbrīvo arī citus."
Precīzi manas sajūtas jau no kādiem tīņu laikiem, precīzi.

Rīta kafija *esmu pasākusi to dzert arī no rīta, silta sega (ir sācies septembris), star FM un laptopiņš uz sava balkona.. paga, ja vēl darbā negribēsies nošauties, tā varētu arī dzīvot?

* * *
Ko neatdotu, lai atkaartotos 26.augusta veiksmiigaa tiksanaas un tuvums
* * *
Es saprotu, ka cilvēkiem ir interesanti ar mani runāt, lasīt manis rakstīto, skatīt manas skaistās bildes, un no manis tīri labi var ko iegūt un profitēt, pie tam uz mirklli aizmirst savu viduvējo, paredzamo, stabilo (tā ir kvalitāte?) dzīvi, bet, kurš būs beznosacījumā klāt, kad būs slikti?
Jāsaka, ka tas ir Maestro. Visam ir jēga. Man būs ļoti skumji, kad viņa nebūs.
* * *
Ir ļoti forši braukt ar skrituļslidām gar Reinu, gan darbīgajā dienas viducī, gan burvīgajā saulrietā,
vingrinos klasiku, mācos pop/jazz, šefs palūdza aiznākamnedēļas vietā sākt darbu jau nākamtrešdien, audzēkņi jau trinoties, kas būšot jaunā skolotāja
Kunga radi
* * *
Tās mošanās reizes naktīs, kad pēc pamošanās burtiski milisekundē atceries neveiksmes, ir :((
Tags:
* * *
Vakar norunājām līdz nakts vidum ar Astrīdu. Viņa ir absolūts dārgums. Par visiem dzīves lielajiem un mazajiem jautājumiem. Viņa ir vienīga normālā persona Latvijā, ar kuru varu Runāt ar lielo R un tā uzticēties. Jāuzsver, ka cilvēkam, kurš pats nav radošajā sfērā, tik ļoti spēt iedziļināties mūsu specifikā un vispār vienmēr - vienmēr pateikt ko sakarīgu, augsti inteliģenti izanalizējot situāciju.. Zelta cilvēks, kā mamma manā bērnībā viņu raksturoja.
Viņai arī pietrūkst mana tēta. Viņa inteliģentās, piezemētās, pazemīgās pieejas dzīvei. Man arī pietrūkst. Es patiesībā uzreiz daudz labāk justos, teiksim, pēc tādām čakarsituācijām kā šodien, ja man nebūtu vienai jāiet mājās nodurtu galvu, bet, ja būtu kāds tuvs cilvēks, kas patiesi silti tevi apskauj.
* * *
Pēc neveiklas vai neveiksmīgas komunikācijas ir tik pelēki, ka negribas dzīvot, ok nedaudz pārspīlēju, taču sajūta ir nomācoša, pāri dzīvei melns mākonis un labākajā gadījumā gribas nodurt degunu zemē. Cik vakar bija forša pēcpusdiena, tik šodien bija awkward, es stulbi noraidoši izturējos, nemācēju atbildēt uz mazajiem komplimentiem, kopumā neveikli izturējos un jūtu, ka A atkāpusies. Viss notiek pretēji, kā es no sirds vēlētos. Vakar gan bija baigi jauki. Daudz dziļas komunikācijas. Arī par to liels paldies! Kā rakstīju, ar iemīlēšanās sajūtu sirdī un, labu komunikāciju bez tās piepildītības, man smuki pietiek! Tad varu dzīvot ar sauli sirdī un kā iepriekšējos ierakstos sacīts: even if it is raining outside, for you it is the sun shining out there. You walk every step with their image in your head. Those moments are perfect, so enjoy it as you still can. Jā, patiesi, kamēr vēl vari. Vakar varēju. Šodien vakardienas smuki/veiksmīgi uzbūvēto dziļāko komunikāciju sačakarēju, pati nezinu, vai neizgulēšanās vaina (kad ilgstoši nav pietiekami gulēts, neesmu veiksmīgi asa un fokusēta, bet kā ar miglas filmu priekšā, ar noslieci uz stulbumu) vai po žizņi esmu neizdevusies. Droši vien otrais. Jo nu kā var spīdēt tur, kur ir po, bet, kur klāt sirds un ir eksistenciāli svarīgi (cik man ir po par 99,9% cilvēku, tik stipri eksistenciāli svarīgi IR būt veiksmīgās attiecībās ar to, 0,1%, kas patiesi rūp) stresot un ciest neveiksmi. Šonedēļ esam satikušās trīs reizes, vienreiz uz dziedāšanu, abas pārējās palīdzēju viņai biroja darbos, nodokļu atskaitēs, utt. Par cik man reti kad ir iespēja apmaksāt viņas dotās privātstundas, tad vienojāmies, ka viņai atmaksāšu palīdzībā koncertu, finanšu organizēšanā utt. Šodien, jūtot viņas vēsumu un cenšoties glābt situāciju, piedāvāju arī palīdzēt kur aizvest utt. Viņa ir ļoti ekspresīva un parasti ļoti emocionāla un viegli lasāma, uz šo manu izmisuma gājienu, tāds pieklājības pēc paldies bija.
Par cik šodien visu sačakarēju, pateicu, ka nākamnedēļ es neesmu uz vietas. Esmu! Es vispār katru dienu varētu tikties! Bet es atkāpjos, pēc neveiksmes laikam vislabāk ir nozust? Kāds var pateikt, kā ir vislabāk? Nozūdu ar nodurtu degunu un awkward pēcgaršu- šī neveiksmīgā pēcgarša ir vissūdīgākā, jo tā ir tā, kas velkas līdzi vismaz nākamajai tikšanās reizei. Divas nedēļas tātad.
* * *
Kāda draudzene ik pa brīdim mani apbrīno, kā es tik ļoti varot koncentrēties uz karjeru un praktiskajām dzīves pusēm un vispār nestaigāt pa randiņiem,
viņa nezina, ka mana sirds ir aizņemta ar nepieejamo, un es pārtieku no iemīlēšanās sajūtas, bez kuras dzīve nav iedomājama, un man škiet, ka man ar to vismaz šobrīd pietiek
* * *
Ā, pag, vakar dabūju darbu?
* * *
Kad tev jautā tos jautājumus, par ko esi sapņojis, lai jautātu, un normālas foršas atbildes vietā kaut ko stosties un beigās neko nepasaki. That's me. Ne vienmēŗ, tikai komunikācijā ar to vienu, kura rūp. Kur pofigā, tur viss aiziet. Kāds simtais ieraksts jau par šo, jo nu simto reizi tas atkārtojas.
Tags:
* * *
Nez kā būtu, ja es viņas klātbūtnē būtu savā pilnā potenciālā, nesvīstu kā sivēns aiz stresa un vispār būtu es pati (jo zinu, ka tas ir pietiekami), un dziedātu tā, ka nevar neklausīties un, vārdu sakot, nebaidītos no Sevis. Cik ļoti man ir po kkādos mēģinājumos ar amatierkoriem, tur spīdu, cūkām pērles, bet, kad reāli vajadzētu, sastingums (būtu jau labi, ja vien sastingums, bet nāk arī nevajadzīgas ,nogurdinošas lietas ārā, un PĒDĒJAIS, goda vārds, pēdējais, ko man gribās un pēc kā vislielākais besis ir bijis, ir Viņu nogurdināt)
Un uz aicinājumu uz pastaigu saņemt noraidījumu, pat, ja komunikācija reizēm iedrošinoši veicas, ir grr.
Pašpārmetumi, kā 10000000to reizi jāsecina, ir visbēdīgakā lieta dzīvē, blakus vardarbībai pret dzīvniekiem, kā arī postpadomju stulbumam un ierobežotībai
* * *
Es nezinu, kādēļ esmu acīmredzot radījusi par sevi tādu iespaidu, ka visu lielo paveikto baigi elementāri izdaru, ka man nav nepieciešama uzslava? Vai maģistra darbs trīs dienās vāciski pats uzrakstās? Ieilgusī neziņa par tuvāko mēnešu eksistenci ir kā televizors, kuru skatos un izslēdzu, jeb tomēr ar to spiedienu ikdienā dzīvoju? Ja augustā ir pēdējais kredīta maksājums un pēc tam ir melnais caurums, jo jaunais kredīts jau 6 nedēļas nedod atbildi?
Kad mani kāds pēdējā laikā ir tā reāli uzslavējis, izņemot Maestro vai Astrīdu vai Madaru&Katarinu&Sievu (trīs izņēmumi- lieli izņēmumi- meitenēm vien 30)?
Kad kāds vispār, izņemot pieaugušos (acīmredzot tie ir tie virs 50, nē, ne tie krutie, kko sasniegušie, normālā Eiropā augušie - ar izņēmumu- Astrīdu, psrs bērnu ar apbrīnojai mūsdienīgu un elastīgu domāšanu, vobšem, inteliģenta) ir aizdomājies, kāda ir dzīve vienatnē?
Labprātāk pavadu laiku vienatnē nekā regulāri komunicēju ar t.s. vienaudžiem, visiem pēc gadu skaita it kā pieaugušiem cilvēkiem, es savukārt kaut jelkādu jēgu redzu komunikācijā tiem virs 50.
* * *
Are you someone who loves yourself or abandons yourself?
* * *

Previous · Next