| |
| |
|
Pusgada darba rezultātus var nojaukt divās nedēļās. Kļūstam smagākas fiziski. Garīgi, interesanta pozīcija. |
|
| |
| |
|
Vakarnakt Maestro nokrita bezsamaņā. Paldies Dievam, bija kāds blakus. Aizrāva uz slimnīcu, kur pavadīja dienu izmeklējumos. Lauzts deguns, zila aizpampusi acs, ievainots žoklis, arī vēderā brūces. Par spīti ārsta ieteikumiem palikt slimnīcā, atgriezās mājās. Šorīt zvanīja, pateica faktu un jautāja "Vai Tev ir laiks?" Šis ir īpašākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi. Vai man ir laiks. Savai vienīgajai ģimenei briesmās nē. Vakarvakarā daudz raudāju. Likās, ka bundestāga mīlestības un citu sīkumu dēļ. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk brīnos par savu intuīciju, priekšnojautām, neizskaidrojamo. |
|
| |
|
Nezinu, kā paskaidrot baiļu un izmisuma kišmišu, kas notiek manā prātā un sirdī. Pat, ja atrastu vārdus, man būtu ne vien jāpaskaidro, bet ar šo nospiedošo neziņu arī ik-dienas jādzīvo. Es zinu, ka smagumus reizēm drīkst nomest. Taču, laikam ejot & veicot manevrus bez rezultāta, rodas konkrēti jautājumi: Kur ir mans īstais cilvēks? Kur ir mana drošība? Un kā dzīvot, bezspēcībā noraugoties, kā tavs tuvākais sevi tavu acu priekšā iznīcina? |
|
| |
| |
|
Es joprojām vēlos vien viņu. Politiki, Bundestāga, Eiropas vienas no vadošajām valstīm vadītājiem ;( Kāds tinderis, kāds vēl internets. |
|
| |
|
Drāma Diseldorfas Meerbar. Pieaudzis vīrietis, t.s. džentlmenis atteicās samaksāt rēkinu dāmai. Nebija tā, ka neuztaisīju scēnu. Izdzēsos no Tinder. Man ir līdz sirds dziļumiem apnikušas šīs pabiras. |
|
| |
|
Pagājušajā nedēļā bija tas gods satikt sponsorus. Trīs brāļi. Holandieši. Atceļojuši no mītnes Singapūras uz Vāciju, lai piedalītos atceres dievkalpojumā Ķelnē saviem mirušajiem vecākiem. Pirms tam nakti negulēju. Nezināju, ko sagaidīt, izturēties šādu cilvēku klātbūtnē. Mans Štrausa "Morgen". Korāļi pie Maestro varenajām ērģelēm. Viņi dziedāja! Kas par izglītību. Kādi džentlmeņi. Kāda gaume, pieklājība. Reaģēja uz katru manu kustību. Vecā skola. Ģimenes vērtības. Gaume. Pieklājība. Pieticība! Divas stundas pusdienojām restorānā, runājot par vēsturi, izglītību, politiku, mūziku. Jutos piederīga. Tas EKSISTĒ, ko es gaidu. Bet tas eksistē. 0,5% šīs pasaules populācijas. |
|
| |
|
Atskatoties uz savas dzīves draudzību beigām, problēma bijusi tikai vienā faktā: Es negribu runāt. Es vēlos rīcību. Risinājumus. Nevis "Ceru, tev iet labi", "Kaut kas nav kārtībā", "Tas, ko tu vēlies ir nereāli" u.c. izteicienus. Nupat gribētos arī ar Astrīdu nogriezt kontaktu, bet zinu, ka izslēgt no savas jau tā samērā vientuļās dzīves gudru, pieredzējušu cilvēku būtu neprāts. Taču runāt vairs jau gadiem negribas. Kā Sheraseven teica - if you do not pay any bills at this house, you have nothing to say. Kā Maestro teica- vari man iezdot 1 miljonu? Nevari? Tad kāda jēga? |
|
| |
|
"Šis ir pēdējais pavasaris, ko pavadīšu savā mājā" Tieši kā man justies, dzīvot un, svarīgākais, būvēt savu nākotni ar šo fonu. |
|
| |
|
Mana misery ar bundestāgu izdzēsās. Īsumā: trīs mēnešu progresu sagrāvu vienā momentā. Divās vājuma ziņas Viņam bez sekojošas atbildes. Rūgtas asaras, vilšanās sevī tāda, ka nevar izteikt. Kā veiktais darbs un progress būtu vējā, bez cerības uzlabojumiem. |
|
| |
|
Ar katru tindera primitīvo kontaktu vilšanās, Tas nav bundestāga līmenis, tam ne tuvu. Bet ar bundestāgu mums neizdevās. :( |
|
| |
|
Šī dzīve reizēm ir nepanesama. Kāds mērķis ir ciešanām? Mokošas bailes no nākotnes, īpaši, vakaros. |
|
| |
| |
|
Vīrietim no Kanārijām biju sapņu sieviete, ātri gan izbeidzās, kā palūdzu briljanta auskarus. :) |
|
| |
|
Par sirdslietām runājot, šobrīd lielākā cerība ir, ka tas, kuru starp simtiem randiņu un kandidātu patiesi vēlos, mani neredz viņu skatāmies. |
|
| |
|
Mana lielākā vēlme būtu Maestro sirdsmiers, ar savu kā nebūt tikšu galā? Esmu ļoti pateicīga par viņa veselību. |
|
| |
|
Vakardienas vakars bija biedējoša atblāzma no nenovēršamā mirkļa, kad Maestro vairs nebūs. Es atceros, kā tēta nāves dienā viņš pēkšņi vairs necēla skype. Man ir ļoti bail palikt atkal vienai šajā pasaulē. |
|
| |
