Carpe · Diem

You're emotionally invested? It's your problem
:)))

nu kur es biju, teiksim, pirms pāris mēnešiem, kad ar Viņu viss sāka iet uz leju un šobrīd ir jānotiek kosmiskam sprādzienam, lai atkal būtu labi un pareizi, tā kā sākumā, kad viņam likās, ka atradis savu sapņu sievieti?

Pasmieklīgas atraugas šobrīd no bijušā.

Patiesībā tiešām jāpasmaida jau. IT's YOUR PROBLEM

Šīs vasars galvenais uzdevums: skaistajā dzīvoklī, labajā rajonā, īsi pirms sponsoru termiņa beigām papildu iedvesmai vai trauksmei, kā nu kuru dienu liekas,
ir jāsaved sevi kārtībā.

Vakar bija atvadas.
Viņa ēra ir beigusies.

Septiņi mēneši. Milzīgas cerības.

Līdz četriem rītā uzņēmu Viņam video. Izteicu visu! Ko domāju, jūtu, kā pietrūkst.. tā it kā mēs divus gadus kopā būtu bijuši. Protams, ka nedaudz nožēloju. Visas emocijas. Dzīvē šī mirkļa atbrīvošanās nekad nav nostrādājusi manā labā ilgtermiņā. Bet arī neizlaist nevaru. Es vāros, jūtu visu, katru dienu ,regulāri. Kas ir labāk, sajukt prātā to paturot sevī vai, ja būtu gudrāka, atrast citas vietas, kur izlikt sevi un attiecības neņemt par pilnu, vien ļaut tik ļoti nepieciešamajai naudiņai ripot kontā. Cik spēcīga jutos ar otro, kā viss pa sviestu gāja...
Man liekas, ka ar savu uzbūvi esmu reāli lemta dzīvē neveiksmei. Nesaku to ar līdzjūtību pret sevi. Vien kā sevi pierādošu faktu.

Varbūt kā aizmirsās bijušie, tā aizmirsīsies arī viņš. Lai gan šoreiz emocijām ir tik daudz klāt racionālā, ka varētu būt pasmagāk. Johaidī. Es ceru, ka šis viss uz kaut ko ved. Neatkarīgi no tā, paldies par gaisu, ēdienu, Maestro, draudzenēm, Astrīdu, mūziku, veselību, dzīvību.

Viņš dzimšānas dienā neapsveica, es sadusmojos, viņš distancējās vēl vairāk kā tas jau ir noticis, es atteicu mūsu pirmo tikšanos, protams, ka sāp, un nevis esmu nesakarīga, bet gan, drīkstu just tikai pret savu ģimeni un tuvākajiem draugiem. Kur neinteresē, tur viss notiek. Savukārt šim cilvēkam mūsu vairāk kā pusgada intensīvas ikdienas sarakstes laikā tā biju piekērusies. Atkal un tieši piekeršanās, emocijas, viss, viss, kas ir galvenie faktori, kas mūžīgi, jau 31 gadu sabotāžē dzīvi un izņēmums diemžēl nav arī šoreiz. un Kur neinteresē, tur viss notiek.

No labajām ziņām, dzimšānas diena bija patiesi skaista. Ieskandinājām to ar šampanieti pusnaktī pie Maestro, dienas rītu līdz pat pēcpusdienai pavadīju brokastojot un dzerot šampanieti Maestro dārzā, savukāŗt vakarā atbraucu uz Diseldorfu, lai uzņemtu viesos savas Diseldorfas tuvākās un vispāŗ šobrīd tuvākās draudzenes Ahreum, Ekaterinu, Mašu un Julie. Cienāju ar picu un burvīgā grieku konditorijā izceptu kūku. Bija lielisks vakars, meitenes bija tādā sajūsmā par dzīvokli, negribēja iet mājās līdz punktam, kad teju jau bija jāmet viņas aiz durvīm :) Saulstariņi. Šorīt baznīca, par visu paldies!

Pēc trim dienām svētku izēšanās jāatsāk ēst normāli. Es nevaru diži sūdzēties par izskatu, vienīgais, kur daba apdalījusi, ir, nedēļas laikā nomestais tiek uzņemts vienā vakarā, rezultātā tagad trīs nedēļas būs jādiēto, lai nokļūtu atpakaļ tur, kur biju pirms trim dienām.

Mūzikas nodarbību sludinājumi feisbukā, cerības uz skolniekiem, tos ļoti vajag, ja jau ar vīriešiem šitā neiet, pareizāk sakot, nedabūnu tos, kurus gribu, bet vēl nav varbūt tāda izmisuma, lai ņemtu negribētos. :)

Paldies par burvīgāko dzimšanas dienu!

Dzimšanas dienas priekšvakarā pavadu laiku ar sevi, mūziku, youtube, uztraucoties, ik pa mirklim ieraudoties, pateicībā par Maestro, dīvānu, uz kura sēžu un sienām, kuras tik skaistas kā nekad dzīvē,
protams, ka biju iekāpusi pamatīgi pusgada laikā ar Klausu, likās, ka tur kas būs, ļoti neparasts un nebijuša tipa cilvēks.
Visai pusgada (!) diendienas sarakstei, domājams, tur arī būs jāpaliek. Esmu ļoti daudz iemācījusies par vīriešiem, lietas, kuras skolā meitenēm diemžēl nemāca,
un, lai arī pasmagu sirdi (ah sievietes, dzīve ir tik īsa, kādēļ jādzīvo smagām sirdīm par tiem, kuri par mums tā nedzīvo),
bet ar prieku šovakakar pie Maestro, savukārt rītdien ar draudzenēm vērsim vaļā sampanieša pudeli. Tā, lai skan uz tiem 31.

Un šis ir par Maestro, manu visdārgāko cilvēku.
https://www.youtube.com/watch?v=lkbsIEMwOkw

Satiekoties ar dzīvokļa izīrētājiem atslēgu nodošanas dienā, iepazīstināju viņu kā savu patēvu.
Zeltā.

Jūnijs. Vajadzētu tā pamatīgi izraudāties.

Vakar Maestro aizrijās ar kumosu un šķita, ka būs tuvu nosmakšanai. Kad bija grūti elpot, viņš sēca, lai skatos uz viņu. Iespējams, ka tā būs arī viņa nāves dienā. Par to iedomājoties vien, ka Maestro kādreiz nebūs, lija asaras kā vakar, tā šodien. Vakar naktī, kad Maestro jau bija aizbraucis mājās, viņā neatbildēja uz ziņu līdz pat pusnaktij. Zvanīju pusvienos un sirds salecās, viņam paceļot. Bija tikai ar kādu dāmu tobrīd. Es nekad neesmu bijusi tik priecīga, ka vīrietis ir ar dāmu. Paldies, paldies Dievam, tikām cauri ar izbīli. Klausi (viņa, kurš pēdējo pusgadu aizņēmis sirdi un klabi, sauc Klaus. Tikpat labi varētu par viņu aizmirst) kuri atsaka tikšanos, ir ne-no-zī-mī-gi. Maestro esība ir nozīmīga.

Jūnijs. Skaistākajam mēnesim vajadzētu būt.

Viņš atteica tikšanos otro reizi. Es piekritu momentā alternatīvai. Kājslauķis.

Par sirdslietām, runājot, piekliboju gan joprojām. Savam attaisnojumam (jo sevi regulāri nolikt nav pienākums), reizēm, lai arī runāju teicami vācu valodā, rakstot ko pārprotu. Neveikli mirkļi, piemēŗam, mūsu tuvojošās tikšanās sakarā: biju sapratusi, ka tikšānās būs uz 12 stundām, nevis ka ieradīsies 12os, un tad nu domāju, ka baigi gudrā un attraucu, ka vien uz sešām stundām, nedod visu kūku. Ko šis cilvēks tagad domā, ka gaidu sešu stundu pirmo randiņu, varu tikai murgos iztēloties. Saprotiet, nav jau liela lieta, ne revolūzija, ne karš, ne veselība, taču, šis cilvēks reāli būtu nākotnes perspektīva, un es pamanos ar savu pārlieku ieinteresētību (jo, kad ir vienalga, viss iet kā pa sviestu, sauc kuru dzīves jomu gribi) regulāri ko sabojāt.

No aprīļa vidus līdz maija vidum dzīvoju pie Maestro. Viņš ir visbūtiskākais cilvēks manā dzīvē, un kad, šodien, pirmajā dienā savā jaunajā un skaistajā dzīvoklī, ieraudājos par pēdejo mēnešu sirdsāki feat nākotnes perspektīvu, piezvanīja Maestro. Gluži kā tēvs juzdams, kad bērnu paauklēt. Ne tikai šoreiz, bet vispāŗ. Maestro ir mans otrais tētis, un asariņa birst, arī šo rakstot, jo tik ļoti gribētos, lai viņš ar manu tēti būtu iepazinušies. Nedzīvoju pēc dziļi reliģiskiem priekšrakstiem, taču zinu, ka kāds no augšas uzmana un sūta savus enģeļus, un Maestro ir viens no tiem.

Vakar ievācos jaunā mājvietā. Ticis sperts finansiāli ļoti riskants solis, jo burtiski uzkrita uz galvas jaunajam pašnodarbinātā statusam piemērots un izcils dzīvoklis. Dzīvojamā istabā ir klavieres, izcils instruments, un, salīdzinot ar 95% citiem potenciālajiem variantiem, šeit drīkst muzicēt! Tātad, strādāt. Darīšu visu, lai to varu atļauties. Turiet īkškus, lai atsaucas manam sludinājumam vismaz 10 skolnieku. Ar to jau ļoti būtu līdzēts! Ja kāds no Jums dzīvo Diseldorfā vai tās tuvumā un vēlas klavieru/dziedāšanas privātstundas no Mag.Art mūzikā ar internacionālu pieredzi Eiropas vadošajās koncertzālēs Amsterdam Concertgebouw, Berliner Philharmonie, Oper Köln un citās, labprāt piesakieties iekš ilona.popova@inbox.lv.

Men don't genuinely love. Especially when they get bored and smothered. They genuinely love when you're not all upon them, when they can't conquer you. Because they don't have the respect for you if they did. If they did, any man can. That's usually why when they turn around and use you because you can't go nowhere, you're totally dependent on them, they're bored with you. They're punishin you for being so codependent So clingy. They enjoy doing that because they're exploiting your weakness and they want you to see how weak you really are. You most likely submitted to them before they earned it and they wanna see how far they can put you and what is your limit. That's how they end up mentally and phisically abusing you,
because
you're
weak.

Forget genuine love. The only one is with children.

To vajadzēja skolā mācīt meitenēm kvadrātsakņu un faktu iekalšanas vietā, tad nu kaļu 30 gadu vecumā. Labāk vēlāk kā... bērni, īpašumi ar broke and dusty kaimiņu jānīti ar alus bundžu uz vēdera, kamer tu, sieviete, stradā 8 stundas dienā, uzturi ģimeni (nepopulāŗs viedoklis: ja vēlies savu biznesu vai izdzīvot savu kaislību (mana mūzika) un tas tev dara prieku, dari to, jo gribi, nevis jo vajag. ja tas vīrietis liek / ļauj Tev strādāt un ieguldīt kaut centa, tā ir bankrotējusi viduvējība, nevis īsts vīrietis), priekšlaicīgi noveco, streso, palaid sevi un līdz ar to automātiski arī attiecības pašplūsmā, brīnies, ka skatās uz citām un turpināt varētu bezgalīgi. Tas nav pret feminismu. Tas ir feminisms pure. Jo: You are the queen. You are the prize. Uzvedies kā tāda. Nešauj sev kājā, gribot būvēt mājas, pelnīt pusi no īres (vai nedod Dievs, visu, arī tādi varianti daudz dzirdami, īpaši postpadomju telpā, un arī es savos 20 gados pieļāvu kļūdas), vienlaicīgi auklējot trīs bērnus un aptekalējot ērti iekārtojušos, taču patiesībā nekam nederīgu (jo vīrietim šajā pasaulē ir tikai viens uzdevums - apgādāt un rūpēties, atskirībā no sievietes, kurai ir jāiznēsā bērns, jāmokās 9 mēnešus, dzemdībās, kamēŗ viņam tā ir 5 minūšu bauda).

Kapiergeschützt

Visa problēmas sakne ir nedomāšana ar skaidru galvu. Kura ir. Ļaušana vaļa emocijām. VIENMĒR, vienmēr dzīvēt tas nostrādā pret tevi. Īpaši, attiecibās. Īpaši, pret cilvēku, kurš tev nav vienaldzīgs. Man gribās pazust. Jo nav jau lielākas sliktas sajūtas pasaulē, kā kritiena sajūta, kad neesi rīkojies ar skaidru galvu. Nevis jo stulbs vai vēl kāds,
bet
elementāri
jo nedīlo ar savām emocijām.
Emocijas ir tikai skatuvei! Jā, esmu krietni emocionālāka par 95% populācijas, taču man ir šī lieliskā profesija, mūzika, kurā to visu varētu likt, bet nē, jāgrauž sev ikdiena.
Vienīgais attaisnojums, korona, jau vairāk kā gadu nav uzstāšanos un nav kur izlikties, nu jā, tad nu atradu īsto vietu - nākotnes potenciālajam -partnerim. Lai viņu aizbaidītu.
:(((

Luudzu!!!

Kafija ar auzu vai mandelju pienu divreiz dienaa aabeleem ziedot un vaaveriitei vismaz ar paaris stundu intervaalu apciemojot un apeedot uz terases noliktos valriekstus, beediigs Maestro, ziepes ir pamatiigas, gribu buut miljonaare un paliidzeet cilveekam, joprojaam arii triisdesmit nesaprotu, kaapeec sagadiijaas piedzimt LV, gribas lidot, ne tikai gariigi, bet arii fiziski, aaraa veess veel, ap +12, tachu kokiem lapas jau plaukst un tas skaistaakais laiks gadaa, kad pirmie zaljumi un atcereeshanaas, ka koki var nebuut pliki

Don't catch feelings. It is a terrible disease

Dzer vīnu un skurbumā, otrajā telefona sarunā, kur pēc līkločiem tieši tik svarīgi bija sevi pierādīt, ar vienu maksimāli agresīvu un muļķīgu teikumu sabojā VISU iespaidu par sevi. Malacis.