Burtiski uzprasījos ilgāk palikt pie viņa, radot neapšaubāmas iespējas viens otram tuvoties. Viņš ir tieši tik normāls, ka izmantoja tieši nevienu. Sēdējām katrs savā istabas galā, viņš slēpti žāvājās (pāri pusnaktij). Es naivi meklēju, grābu katru tēmu, kas ļautu paildzināt vakaru, bet nevar mākslīgi radīt to, kas acīmredzot dabīgi tomēr nepastāv. Līdz šim biju izmisīgi paļāvusies uz to gaisā nenosakāmo, ka varbūt tur kaut kas ir, Bet ir skaidrs pēc šovakara, ka ne. Braucu viena mājās, labi, ka vēl sevi nav jāšausta par pilnīgu/galīgu izmisumu/nedoddievs vēl kādu jūtu izteikšanu. Kaut gan patiesībā.. izmisums ir lielāks kā domāts. Pie mazākās iespējas būtu gatava gāzties virsū precētam cilvēkam, Pagaidām vēl jau, pozitīvo meklējot, panesami, kamēr jauns, skaists, vesels, bet pēc tam.. ja godīgi, paskatoties Marijas Kallasas vai Noras Bumbierea biogrāfijas, paliek ļoti bail. Tik, tik daudz kā atpazīstama Melna perspektīva Un kādēļ jākarina kā zirgam burkāns pie deguna? Kam patīk šis mazohisms? |
4:30, bezmiegs |
Ar laiku, starp citu, nepaliek vieglāk. Ar laiku tukšā telpa tikai izplešas, aizvien mazāk spējot kam to aizpildīt. Mūzika, jā. Pārejoši, gaistoši, bet vismaz kaut kas. Man tiešām kļūst bail. Katru dienu kaut kādā mērā viļos cilvēkos. Tante jau teica- neviens tevi nemīlēs kā tētis. Taisnība izrādījās tīrākā. |
Liels prieks un pateicība par uzticības personu Astrīdas veidolā |