Burtiski uzprasījos ilgāk palikt pie viņa, radot neapšaubāmas iespējas viens otram tuvoties. Viņš ir tieši tik normāls, ka izmantoja tieši nevienu. Sēdējām katrs savā istabas galā, viņš slēpti žāvājās (pāri pusnaktij). Es naivi meklēju, grābu katru tēmu, kas ļautu paildzināt vakaru, bet nevar mākslīgi radīt to, kas acīmredzot dabīgi tomēr nepastāv.
Līdz šim biju izmisīgi paļāvusies uz to gaisā nenosakāmo, ka varbūt tur kaut kas ir,
Bet ir skaidrs pēc šovakara, ka ne.
Braucu viena mājās, labi, ka vēl sevi nav jāšausta par pilnīgu/galīgu izmisumu/nedoddievs vēl kādu jūtu izteikšanu.
Līdz šim biju izmisīgi paļāvusies uz to gaisā nenosakāmo, ka varbūt tur kaut kas ir,
Bet ir skaidrs pēc šovakara, ka ne.
Braucu viena mājās, labi, ka vēl sevi nav jāšausta par pilnīgu/galīgu izmisumu/nedoddievs vēl kādu jūtu izteikšanu.
Kaut gan patiesībā.. izmisums ir lielāks kā domāts. Pie mazākās iespējas būtu gatava gāzties virsū precētam cilvēkam,
Jo nav,
Nu nav gadījies sastapt manā vecumā esošus kadrus, kuri atbilstu manām prasībām. Sasodīts, goda vārds, dzīvi, rādās, nodzīvošu viena.
Pagaidām vēl jau, pozitīvo meklējot, panesami, kamēr jauns, skaists, vesels, bet pēc tam.. ja godīgi, paskatoties Marijas Kallasas vai Noras Bumbierea biogrāfijas, paliek ļoti bail. Tik, tik daudz kā atpazīstama
Melna perspektīva
Un kādēļ jākarina kā zirgam burkāns pie deguna? Kam patīk šis mazohisms?