Carpe · Diem

Esmu pārvākusies atpakaļ uz Bonnu. Iekšā viss kaut kā- kaut kā - kaut kā - it kā skumji (drīzāk vainas apziņa par to, ka 2 mēnešos esmu nočakarējusi mūsu iespējas būt kopā - pat ne tikai es- mēs abi, un esmu vnk samīlējusies atkal nepareizajā), bet kaut kā
pareizi
viss šķiet pareizi
ka tagad esmu te, atpakaļ savā pasaulē.

Dzeru kafiju un priecājos, ka ir, kur palikt. Ārā pāri +30, logs ir ciet, māja vēsa un prieciņš par mazajām lietām, kā sarunājām ar Diānu:) Par iepirkto pārtiku, par savu jumtu virs galvas, par to, ka laiks iet un drīz klāt nākamnedēļa ar skolas rezultātiem.

Sanācis tā, ka kopš pagājušās vasaras principā man bija tikai viens mēnesis, kad jutos pavisam viena. Augusta vidū iepazinos ar viņu un tad jau atkal bija kāda paspārne, pat, ja sākumā likās, ka būs tikai tāda kā reizēm-kad-ir-laiks-mīļākās pozīcija. Sanāca tā, ka viņš izšķīrās, mēs satuvinājāmies, abi vieni, tad viņš man noticēja profesionāli (puse mūsu drāmu bija profesionālo jautājumu dēļ, jo viņam likās, ka man ir jādzied, un es savukārt nevaru uztvert pieredzējušu mūziķi, kurš ir tur, kur es sapņoju būt, nenopietni), tad abi bijām viens otram plāksteri, es viņam meitas, viņš man tēva un diemžēl vīrieša lomā,tad man palika grūti, jo samīlējos, tad katru dienu taisīju drāmas, nē, viņš arī nav perfekts, bet mēs it kā būtu viens otram piemēroti.. bet tagad mierinu sevi ar to, ka 30 gadu starpībai jau tāpat nav ilgstošas perspektīvas..

Netīšām uzgāju savu perfekto matu krāsu,