Sanācis tā, ka kopš pagājušās vasaras principā man bija tikai viens mēnesis, kad jutos pavisam viena. Augusta vidū iepazinos ar viņu un tad jau atkal bija kāda paspārne, pat, ja sākumā likās, ka būs tikai tāda kā reizēm-kad-ir-laiks-mīļākās pozīcija. Sanāca tā, ka viņš izšķīrās, mēs satuvinājāmies, abi vieni, tad viņš man noticēja profesionāli (puse mūsu drāmu bija profesionālo jautājumu dēļ, jo viņam likās, ka man ir jādzied, un es savukārt nevaru uztvert pieredzējušu mūziķi, kurš ir tur, kur es sapņoju būt, nenopietni), tad abi bijām viens otram plāksteri, es viņam meitas, viņš man tēva un diemžēl vīrieša lomā,tad man palika grūti, jo samīlējos, tad katru dienu taisīju drāmas, nē, viņš arī nav perfekts, bet mēs it kā būtu viens otram piemēroti.. bet tagad mierinu sevi ar to, ka 30 gadu starpībai jau tāpat nav ilgstošas perspektīvas..