Carpe · Diem

Kāda raudāšana bija pēdējās dienas.
Viņš beigās atbrauca uz koncertu, nokritizēja holandiešu "Mesiju", johaidī, baroka mūzikas speciālists :) (plus superīgas vāciešu-holandiešu attiecības, bet viņam ir taisnība), es biju gatava sperties viņam līdzi viņa darīšanās arī uz ārpus ģeogrāfiskā konteksta Esseni, pat, ja ar visiem koferiem būtu 3h papildus ceļš, jo man viņš vienkārši ļoti patīk, bet beigās viņš noorganizēja man palikšanu Holandē, pašlaik sēžu karaliskā numuriņā. Kāpēc es tik detalizēti stāstu? Jo pēdējās dienas noraudāju, pa lielam par to, ka ļoti bail no piečakarēšanas, da nē, man vienalga, ja čakarējas tie, kuri man nerup tik ļoti, taču viņu - viņu iemīlēju jau mūsu pirmajā sarakstes reizē, sēžot asarās Kuldīgā šovasar. Ļoti bail uzticēties, vispār, sasodīts, pasaulei kā tādai, jo labi zinu, ka man vairs nespīd tā īpašā beznosacījuma mīlestības, vienīgais, kad pašai bērni būs, a tas vēl kad (vai) būs?
Šovakar lidoju uz Itāliju
Ak, kungs, cik labi, ka viņš un Mirabela IR

"Hi I love you"
Bet tā reāli jau ir kļuvis. Karaliskas viesnīcas bārā sēž tāds lielais Maestro ar kāju pārliktu pār otru, dzerot sarkanvīnu, Bēthovena stila baltiem matiem, gaidot mani, un ar nedaudz iereibušu, VĒL zemāku un vēl elpas apstādinošāku balsi sveicinot: "Guten Abend, Künstlerin"

AK, DIEVS
Patiesībā laikam piepildās arī tie sapņi, par kuriem nekad neesi domājis, nu un nedrīkst, nedrīkst pieķerties, dzīves jēga ir tajā, ka mūžīgi ir tikai acumirkļi, viss ir pārejošs un tev ir jabauda TAGADNE, ja tā ir laba (un varbūt, arī, ja ne, kurš tur teica skumt Dievam par prieku?), sasodīts, un man kāds teiktu, ka kaut dažas savas dzīves dienas varēšu pavadīt ar tādu kadru un kuram nebūs par mani pilnīgi pofig kā iepriekšējiem, es točna neticētu. Lai vai kā viss būs, un skaidrs, ka precības nebūs, viņš mani šoruden ir izglābis. Lai ko viņš darītu, BEZ viņa būtu katru dienu jādzied "Ir galīgs vakars", tagad tikai ik pārdienas

ir galīgs vakars – meitene dzied klusi
laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi
tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu
ir viņas dzīve zaudējusi krāsu

ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku
visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi
sev aci izņem meitene kā plūmi

ar atlikušo izņemtajā raugās
kā nekad nesatiktā dzīves draugā
ir galīgs vakars – abas pamirkšķina
un nedzied vairs jo pilna rīkle svina

ak iztēle kas māņus uzbur klusi
stāv meitene nevienu nesaukusi
ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa
es padodos… un nomirst sirdsapziņa

laiks piecelties un spārnus savicināt
jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt
aiz loga upe akmeņi peld tajā
šai novakara stundā septītajā
/K.Dimiters/

Klau, bet vispār tam ir jābūt kādam iemeslam, nu kāpēc man ir bijuši 3 vīrieši un viņi visi 3 taču ir emocionāli nepieejami un principā visas 3 mīlestības ir nelaimīgas? Kāpēc visas trīs attiecības ir angliski ir tāds smuks vārds- predestined- būt par destruktīvām? Ko tieši man no tā ir jāizsecina?

Viena vecāka, gudrāka tante teica, ka tas var būt mans liktenis, pavisam nopietni, mīlēt nepieejamos, pastāvīgi ciest un nesēdēt pie plīts laimīgā laulībā ar 3 bērniem

Kurš ir tas, kurš to izlemj?