Bet tā reāli jau ir kļuvis. Karaliskas viesnīcas bārā sēž tāds lielais Maestro ar kāju pārliktu pār otru, dzerot sarkanvīnu, Bēthovena stila baltiem matiem, gaidot mani, un ar nedaudz iereibušu, VĒL zemāku un vēl elpas apstādinošāku balsi sveicinot: "Guten Abend, Künstlerin"
AK, DIEVS
Patiesībā laikam piepildās arī tie sapņi, par kuriem nekad neesi domājis, nu un nedrīkst, nedrīkst pieķerties, dzīves jēga ir tajā, ka mūžīgi ir tikai acumirkļi, viss ir pārejošs un tev ir jabauda TAGADNE, ja tā ir laba (un varbūt, arī, ja ne, kurš tur teica skumt Dievam par prieku?), sasodīts, un man kāds teiktu, ka kaut dažas savas dzīves dienas varēšu pavadīt ar tādu kadru un kuram nebūs par mani pilnīgi pofig kā iepriekšējiem, es točna neticētu. Lai vai kā viss būs, un skaidrs, ka precības nebūs, viņš mani šoruden ir izglābis. Lai ko viņš darītu, BEZ viņa būtu katru dienu jādzied "Ir galīgs vakars", tagad tikai ik pārdienas
ir galīgs vakars – meitene dzied klusi
laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi
tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu
ir viņas dzīve zaudējusi krāsu
ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku
visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi
sev aci izņem meitene kā plūmi
ar atlikušo izņemtajā raugās
kā nekad nesatiktā dzīves draugā
ir galīgs vakars – abas pamirkšķina
un nedzied vairs jo pilna rīkle svina
ak iztēle kas māņus uzbur klusi
stāv meitene nevienu nesaukusi
ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa
es padodos… un nomirst sirdsapziņa
laiks piecelties un spārnus savicināt
jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt
aiz loga upe akmeņi peld tajā
šai novakara stundā septītajā
/K.Dimiters/