Carpe · Diem

Dzīvoju te savā laimes burbulītī, nebija nekādas vēlmes sekot tam, kas notiek līdzi pasaulē, Latvijā, pašlaik pietiek ar Māstrihtas apgūšanu, bet nu labi - pieklājības pēc iegāju tvnetā, un tur visi tie Žirinovska izteikumi.. johaidī, nekas nemainās, tikai paliek arvien nopietnāk. Nudien nezinu, kur šajā pasaulē var no šī visa noslēpties, justies un dzīvot savu dzīvi relatīvi droši? Prātā jau ilgāku laiku nāk tikai Jaunzēlande vai Austrālija. Labi tālu no šī visa. Bet būt Eiropā... tas ir sveiki.

Atkal Hermanis precīzs:
«Kolektīva viedoklis teātros nav arguments. Apzinos, ka tas skan augstprātīgi, tāpēc paskaidrošu - tas ir nevis tāpēc, ka teātros strādā muļķi, bet tāpēc, ka tur strādā mākslinieki, kuri vienmēr ir egocentriski motivēti. Teātros vienmēr ir vairāk ar dzīvi neapmierināto cilvēku nekā apmierināto. Tāds ir dabas likums. Jo īpaši operās strādā liels skaits cilvēku, kurus vecāki jau no bērnības ir gatavojuši žilbinošām starptautiskām karjerām, bet realitāte izrādās citāda. Orķestra bedre, koris, mazas algas un rūgtums dvēselē.»
Tā ir realitāte.
Ja vismaz maksātu..

Remember when we were kids and couldn't wait to grow up? What were we thinking?

Šodien, braucot ar riteni no konservatorijas, sāka normāli gāzt. Varēju jau izvilkt iegādāto lietusmēteli no somas, bet kaut kā negribējās. Tā kā mūzikai telefonā esmu iestatījusi nejaušības principu, kārtējo reizi nejaušība izrādījās skaista sakritība un sāk skanēt Shine Right Through , izmirkusi braucu, smagas somas, neiespējami noturēt riteni taisni, mazliet pat slīd - jebkurš normāls cilvēks sāktu lamāties.